bet lustīgi tak. Man šitā vienreiz bij Taurupē, neatminu, kur šo tiem kaķiem, sīks būdams bij nevaldāms alpīnists, un man guļammaiss, un tāds čabīgs viņš bij tas maiss, zils tāds un traki čabīgs, nu un tas mazais nekrietnis tak atklāja, ka tas ir kas tikpat jauks kā papīrmaisi un visi citi, un ta viņš tā negaidīti ik pa brīžam uzlēca virsū, nočabēja un pazuda, uzlēca, nočabēja, pazuda, uzlēca, nočabēja pazuda... Nu, un tādā jautrā ričuračā pagāj visa nakts:)