Taciņu hronikas
Šodien, savukārt, uz tās pašas viltīgās taciņas, kur agrāk bij peļķes, bet tagad - leds, ar kupenām malās, mijoties ar kādu kungu, nutur, katrs solidāri ar vienu kāju kupenā, tātat, jo savādāk nesarūmēsies un garām viensotram netiks, pazaudēju visus līdzsvarus un sataisījos krist pa labai rokai taisni kupenā iekšā, ja nebijis divu gādīgu augstākminētā kunga roku, kas mani aiz pleciem tā tēvišķi un krepko saturēja un nostabilzēja vertikālos stāvokļos. No šitādām negaidītām nejauša garāmgājēja džentelmenisma izpausmēm man galīgi apaļas acis palika, gribējās nosaukt aizejošam stāvam pakaļ kādus apbrīnpilnus vārdus, bet nekas prātīgs nešāvās galvā, tapē nosaucu vien tādu labi skaļu, pāāāāāāldies. Bet, ziniet, taisni sirdij silti.