es šorīt brienu uz darbu, pa iebristo taciņu centos tikt garām kādam ļoti lēnam un satuntoļojušajam vīram, untasman pēkšņi ieķeras elkonī un sauc: "velc mani!"
zinko, ja man būtu bijis rokā lietussargs, ievilktu pa ģīmi ka nemetas.
betnu. liels bija mans atvieglojums, kad sapratu, ka tas, kas slēpjas zem pižika un šallēm, ir viens kolēģis. attāls, bet tomēr kolēģis.