Kad fjokla aperatīva vietā, ta vienreiz mahačs būs
Pieņemts mums te puisīts, operatoros, tātat. Nu, puisīts kā puisīts, neto Armandiņš, neto Arnoldiņš, a varbūt vispār - Albertiņš, vilnas džemperī tāds, tukls un papūris. Un ko dara šis Armandiņš-Arnoldiņš- Albertiņš jautāsiet. Viņš blenž!  V nature! Kādu laiku jau manu, cik uzcītīgi un pazemīgi viņš mani kā tādu bagāto kundzi sveiciana foajē, cilādams savu iedomu platmali bezmazām, tas tā, tēlaini izsakoties. Bet! Tas viss būtu štrunts! Es jums pastāsīšu, ko viņš dara pusdienas pārtraukumos.

Mana vieta, tātat, atronas iepretim konferenčzālej jeb sarkanaj istabaj, kā viņu še dēvē, gluži kā porcelānmuzejā, to, kur viss vienos ļeņinos un staļiņos, nukur, trimdas latvieši visi kā vieni gjībstot kā dežūrntantiņa mācēj stāstīt, nē, ne jau mums tur ļeņini, mums tur sarkani beņķi un baismīga glezna, arī sarkana, kaukāds balts pleķis sarkani sapludināts un izpunktots, labi, nav svaŗīgi.

Vārdsakot, Antoniņš pusdienspārtraukumos tur iet svinīgi ieturēties, daudzi tur iet pieticīgi un pa fikso paēsties, nutur, līdz sāk zvanīt telfõns, ta skrien pillu muti atbildēt, betē, šitas nav tas gadījumus, Arnoldiņš, tātat, to dara ilgi un ar baudu un tādu, kā jau atzīmēju, svinīgumu. Citi, piemēram, šajās fiksajās ieturības darbībās, aizver duri, aizver duri un ieturās,intimā, tā teikt, baigi jau, ziniet, vaik, lai visi garāmgājēji lūr un visa sviestmaize no roki šļūk, vaj, ja netaisa duri, ta aiziet nolīst stūrī, kuru no āra nevar saredzēt, nu, un ta tai stūrī tad arī, savā nodabā knibinās un viskādīgi, tātat, izdarās.

Tikai ne Armandiņš. Padla. Armandiņš, padla, dara tā, ka apsēstas tā, lai būtu man tieši pa kresi roki smukā leņķī, ar seju, tātat, un veras manā krāšņajā profilā (nē, es neesmu šizofrēniķe un allaž pārbaudu vai tuša nav pa visu seju vai cits kas smieklīgs, kas rosinātu mani pastiprināti vērot), pako, tātat, vaļā savas pusdienu kastītes, tikš- tankš vienu pēc otras, streb savu kafeju un atgāzies kā tāds sers, joptvaju, lūr. Vot tā vienkārši, razslabuhā! A man, bļa, visas piltuškas no rokām laukā šļūk un burti nepareizi spiežas no šitentādas nekaunības. Es, bļa, tais viņa ieturēšanās reizēs stumu galda plauktu savai persõnai priekšā, kas stipri maz gan no manis aizsedz, tak tomēr, un vēl saliecos tā, pār klavišu kūkumā, lai no tās skatiena trajektõrijs svabada būtu, a viņš tāds netraucēts, neko, sēd sev un bauda peizāžu, smerdels tāds. Ta es, savukārt, eju kādas piecas reizes pīpēt, jo man traucē un besī un raidīt skoča rituli šam pusdientraukā gribas. Sevuški tas skatiens, sapņaini siekalainais, tas ir pavisam traucēkls, jo nožēlojams un gribas tākā šitanīte, sniega karalienē, nutur bija tā nešpetnā pirātmeita, vardsakot, kā šai- aiz krāgas to velna Arnoldu pa sienu pasmērēt, piedraudot ar aukstam ierocim līdzīgu priekšmetu, ļiņeiku, vaj?, nutur, jou, djebil, kur virzi savas margalas, ēd, tātat, savas bļinas un neiedomājies mani te iepīt savās slimajās iedomās, nutur, - tu un es, rokrokā, pretim saulrietam... tas labākjā gadījmā, baismi pat domāt, kas sliktākajā.

Ar kādām tādām tiesībām, Arnold, Armand,Arvīd, Albert,Antõn?!