Koketka baismā
Man, vispār, ir grūta dzīve un neviens mani nesaprot, kā einšteinam gluži vaij. Es, par piemēru, piektdiensnaktī (upd: sestdien's) kādā pa-ceļam dzīvoklī centos koķeti atbildēt kādam zēnam, par ko hamish man vēlāk teica tā- kruta tu tam džekam uzbrauci, ne?! Untenuman bezpoņatkas, jo uz viņa, uz tā zēna, tātat, jautājumu, a jūs jau prom? es izliecos visā savā šķelmībā un teicu:- "Jāe, a tu esi bēdīKs pa to?" Un tas ta bijis tas uzbrauciens, tātat, prikiņ?! Betnu, jejbogu, šķelmīgāk izliekties nemaz ar nav iespējams. Vaijnusanāk, ka mani koķetu ieraugot draudziņi izbīstas, jo nebijs tas un izskatās, acīmredzot, baismi, vajnu man vecums pienācis, ka viss manis jakobi izčivinātais pēc aizsmakušām suņa rejām jau palēnām izklausās. Bet zēns nosarka, ja kas!