Forši, kad iet cauri poliklīnikuma kordõriem, visā tādā cēlā gaitā un baltā blauzõnā un vicina svarīgu mapi, ta atgadās tā, ka sveša medmāsa tā visai cienīgi pasveicina. Un ta uzreizām prātā burās ainiņa, kur es būtu, ja nebijis ķīmijā tas trejnieks, proti, dziest gaisma, sākas apgaita i tut vihažu ja, vsja v belom... un ar stetoskõpu, sanitārs tikko ieslaucījis pēdīgo putekli slotui skapī, medmāsas aizpildījušas schēmas piecminūtei un pacjentūra rātni sasēžas uz savu glīti tikko saklāto gultu stūriem un ieraudzijuši mani, stiepj pretim izmisīgas roķeles un saka :"dakter, es varu staigāt..." un es saku : "Nunu, pacjent Bēŗziņ, jums vēl kāds laiciņš jāatpūšnas' un lieku gādīgu, vēsu roku šim uz pleca un tad skreju tālāk un saku :"Tātā, bet pacjent Pētersõn, un kas ta jums šite?! Akal papiranti, jūsu ta stāvoklī, nununu!" . Nu un tādā garā.