Lietus gāza, mākoņi lika visām savām sīkajām slapjajām lodītiem triekties pret zem viņiem esošajām ēkām; pret sen jau slāpes nāvē mirstošiem laukiem, kas pie dzeramā nebija tikuši jau gandrīz mēnesi; pret tūkstošiem cilvēku, kas pārvietojās uz darbu, kuri nemaz nezinādāmi kāpēc viņi vispār uz šīs pasaules dzīvo, tikai zinādami, ka jāstrādā ir un nauda jāpelna ir, jo par naudu var nopirkt platekrāna televizoru un izbaudīt Latvijas princešu uzgrimēti gludo plastalīnu seju krāšņumu pilnībā - jā, lietus trāpīja bezmaz vai visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas neatradās iekštelpās, bet lietus it īpaši skāra vienu jūtīgu būtni, vienu maigu puišeli, vienu iesāpinātu dvēseli, vienu gudru bet mazliet salkanu domātāju - jā, lietus it īpaši skāra Edvīnu, jo Edvīns bija aizmucis no savām lauku mājām Kandavas pagastā (jo tur neviens viņu nesaprata un nepieņēma tikai dēļ tā, ka viņam patika nevis ganīt aitas vai iet kartupeļu talkās, bet rakstīt dzeju un prātuļot par dzīves jēgu) un Edvīns līdzi uz Rīgu, kur viņš cerēja atrast domubiedrus un arī savu dzīves lielo mīlestību, bija aizbraucis sandālēs - 43. izmēra sandāles, kas tagad, kad viņš nospiests lēni pārvietojās pa nevienādo Bruņinieku ielas ietvi, bija cauri caurām slapjas - un rūtainās biksēs, par kurām jau kādi Rīgas krieveļi bija ņirgājušies, vēl pie tam tik nievājošā veidā, ka Edvīns tagad, staigādams pa viņa sapņu pilsētas Rīgas ielām, jau bija sācis domāt - varbūt es kļūdījos, varbūt Rīgā ir vēl ļaunāka, nekā lauki?