Nāve, nāve nāc jel drīz, ņem tās vecās meitas līdz
Pirms brīža biju ļoti tuvu TAM, nu, tai mirīšanai, man šķiet, ka tuvāk vēl nebiju bijuse, nu, izņemot gadījumu, kad zem ledus ielūzuse atrados.
Šoreiz gan - pavisam neromantiski. Staipīju bukletu kastes no augšas līdz pagrabam, tad uzpīpēju, tad pastaipīju vēl. Un ta sapratu, ka tas, kas ir tagad, tas ir tas slavenais "pizdjec" un sirc nav vairs tur, kur viņa ir parasti, bet es visa viscaur esmu viena liela sirds, piekam - manī tūliņ kaukas smagi plīsīs.
Bet apziņa, ka nomirt darbavietā- tas tomēr ir šausmīgi nepatīkami, citiem apgrūtinoši un eita sazin, kadā pozā nokritušu viņi tevi atradīs, tomēr nav no tām patīkamajām, sevišķi, ja esi svēti pārliecināts un ieplānojis, ka, ja gadījumā sagribēsi mirt, ta vienkārši smuki saģērbsies un uzkrāsosies, iebridīsi pojeņu laukā, iekliegsies:"Es mirstu!", atmuguriski kritīsi pojenēs un tad - pārvērtīsies par ziepju burbuļiem. Un tad... un tad - viņi noķers vien ēnu no tevis!
Lūk, un tāpēc es šodien nenomiru, bet gan nopirku validolu, kas ir vienas no manām favorīttabletēm (bērnībā man vēl patika tās garšīgās kalcija tabletes, ko zobarstes dalīja, katru dienu pa divām, kā tagad atceros)