Nu, ziniet, kaut tad, kad man paliks pusgadsimts man būtu tik jauneklīga balle. Vīna upes plūda, kāsīši pa riņķi gāja, sarunas raisījās un pac galvenais- ugunīgas dejas latvju kinomūzikas pavadījumā, lustra šūpojās- grīda līgojās.
It sevišķi pieminams tango, protams, Bagātās kundzes pavadījumā un baismu pilnā deja, ko izpildījām kopistiski arhamish   filmas "Šīs bīstamās balkona durvis" mūzikas ritmos.
Pieminēšanas vērts arī mans dialogs ar jaunēkli, kad viņam kāsi piedāvāju, koķeti situ uz pleca un uz viņa argumentu :"bet man tak ir piecpadsmit!", sapņainā balsī atbildēju :"kuram no mums nav bijis piedspadsmit...".
Nuja, modos gan es ļoti sarežģītā stāvoklī ar galvā dūrējiem, reibējiem un nelabumiem. Toties glāba dialogi un mājīgā rosīšanās virtuvē, kur, brokastiņoja  mama Tebarg, Dace un papī. Vēl pietrūka maman balss, tad justos kā bērneklībā atgriezusies. Un omes ar biezpienmaizēm un melno tēju, kas durēs parādītos un nāktu pie manis rīta cigareti izpīpēt.