Cilvēkbērns
Starp citu, opja stāsts. (Var gadīties, ka tik man tādas paralēles saskrien) Tad, lūk, kad opis sāka iet skolā, viņam bija 6. gadi, tad viņi vēl dzīvoja Pasienes viensētā un uz skolu nebij jāiet pārlieku tālu, tikvien kā jāšķērso upe. Drēbes, protams, bij pašaustas ( ir 1926. gads) un memme (tāpati, kam iesauka Lupatu Zuzanna) uzšuvuse viņam arī dzeltenus ādas zābakus. Tad nu, lūk, no visām mājelēm parādas pa bērnelim un visi draudzīgi iet uz skolu, visi iet pāri upītei, tak opis (kuram 6.gadi un kas vēl nav opis) paņem un iestieg krastmalas dūņās.

Apkārtējie bērneļi, nelieši, protams, ka aiziet tālāk švilpodami, kuram ta gribās ar tādu netīreli ņemties. Nutadnu, paliek 6.gadīgs opis līdz ceļiem dūņās tai upītē. Līdz ceļiem dūņās un izmisumā  un raud. Kolēgas- skolnieki tikmēr jau sabiruši skolā un par to dūņu pavēlnieku pavisam aizmirsuši.(drausmoņi, tiešām, man gan bēŗni nepatīk, bet tas tak opis tomēr).

Nutā, raud viš, raud un smērē dubļus pa seju. Pavisam viens, iestidzis. Līdz pēkši nočab krūmi, parādas talāra mala un balta priekša, tas tak- mācītājs. Parādās un saka :"Vai puisīt, kā tad tev tā?! Kā dēls tu esi?" un ceļ no dūņām ārā, kopā ar visiem dzeltenajiem zābakiem.
Pēc tam cienīgtēs bij atprasījis šamam tēvreizi un baušļus, atzinis par gudrinieku esam, iedevis kompektes un gājis klasesbiedrus kaunināt. Vot tā.