Viss sākās ar to, ka svens (apsveicu vārdadienā, susuriņ) un hamish , vīnu dzerot un roķeles vicinot, sasolīja iestiklot manu vētrā izsisto logu (3 na 3 metra), jo tas jau, raugi, esmot tāds sūc vien, nomērīt un  izgriezt pāris stiklus, atvest šos tramvajā (muhahā) līdz  Āgenskalnam, iemočīt iekšā, apnaglot un ar ķiti nosmērēt. Ta nu nabaga grõšiņa uz šito paļāvās, nospļāvās, tā teikt, un nošķaudījās uz stiklinieku darbnīcas pakalpojumu klāstu un deva saviem draudziņiem svētību.
Bij piektdienas un stiklu griešanas vakars. Zvanu šiem uz Svena buduāru, kur notiek stiklu griešana, kopš pēdējās sarunas pagājušas 3 stundas, domājams, ka vis jau darīts. Tak nē jau, pēc pirmā :"Jā", samanu traģisma un izmisuma noti. Izrādās, šitā lietiņa jau nau nemaz tik viegla, nolauzt stiklam to iezīmēto vietu. Viss plīst uz vella paraušanu. Saprotu, ka mājās to neizturēšu un arī dzert man nau ko, braukšu labāk pie viņiem uz buduāru vaidēt, tā teikt. Kamēr, pīrādziņiem somā,  tiku pie šiem, stiklu laušanas pajēmiens jau atklāts un 2 rūtis gatavas gan. Drīz tapa arī trešā. nu, ne drīz, bet pēc kādas stundas apmēram. Doma par sāpju un sviedru slacīto stiklu pārvadāšanu tramvajā tika atmesta uzreiz, tika izsaukts taksis, stikli ietīstīti vecmāmuļas seģenē un izskatījās pēc gleznas. Vot.

Nebija pat ne vēl divpadmit naktī, kad piebraucām pie notikuma vietas. Bij diezgan tumšs, lai neteiktu vairāk, un logam arī auto piebraukts priekšā. Tomēr tas entuziasmu neslāpēja, jo vaigot jau, redz, tik lampu no iekšpuses spīdināt, ta jau visu redzēšot (muahaha). Ja jau viss tik labi, ta izdomājām nedaudz ieraut pirms lielā darba. Horošo sidjim, nodomājām. Bet, ļaunais likteņvīrs ar Mērfiju pie rokas, sūtīja mums zīmi- pērkonnegaisa veidolā. (Tiem, kas redzējuši "Black Books", tagad vaidzētu sākt vilkt dažas paralēles, iedomājoties, kā mēs negaisa un nakts laikā, ar krampi kājā da skaustā , nelāgi ķiķinot, naglojam logu) Sāka zibeņot, gāzt un dimdināt. Bet arī tas nespēja mūs sabiedēt, mēs iedzērām vēl un gaidījām, kad mitēsies. Ha-ha. Kad sapratām, ka tik ātri tas viss tomēr nenotiks, sākām īsināt laiku fotoalbūmos un spēlēt spēli "kas, kur, kad". Vārsakot, dabas stihija nerimās un tika nolemts , ka šito lietiņu labāk nodarīt pie gaismas.

Pienāca gaisma, pie kuras tas viss izskatījās vēl trakāk. Jo rūtis, nemaz nelīda iekšā, malas bij jāgriež un jākasa nost vecā ķite. Varsakot, slikti tas viss izskatījās. Vienu rūti uz pusēm saplēsām no rīta. Vienu pusi no tās puses, trīs daļās saplēsu es, personīgi. Bet kas tev deva skumjas un izmisumu?! Neviens! Mētājāmies ar citātiem no iepriekšminētā seriāla, piemēram:"Zei never nou!", saliekot rūti no 3 daļām  kā mozaīku. Un dāsni pārsmērējām pa malām to špakteli, lai kauč nedēļu noturās.  Un rezultāts, vualā, domājams, līdz dzīvokļasaimnieki pamanīs, ka kaukas taisās birt laukā, es jau būšu gabalā.

Bet mums pašiem, visiem tādiem paģirainiem, sagrieztiem un špaktelē mērcētiem, tai brīdī, kad stāvējām pie sava dzīves darba un izdarījām pēdējo vilcienu ar špakteļlāpstu likās, ka tas ir visskaistakais logs pasaulē. Un tas, kas teiks pretējo, duriks!