Kā tā fjokla radījās
Raugi, mans papī kādā jaukā vasaras novakarē dzēra krutku ar savu draugu Olafu (tajos laikos visi dzēra krutku) un uzdzēra zapcūdeni. Olafs tajā laikā dziedāja vīru korī un nākošā dienā bij ieplānots kora izbrauciens uz kaukādu vietu, kur Jāņskola, Jaunpiebalga laikam. Un tā, vārds pa vārdam, vārds pa vārdam un papī vakara gaitā pieteicies par līdzbraucēju.

Pienāk paģiru rīts, kādi 06:00 no rīta, papī vāļājas zofā un vaid kā Bernards ar papirosu zobos. Atskan satraukts durvju zvans un klapējējieni. Papī atraun dures, bet tur Olafs ar prievi un pastalās un bļaun, ka nervozs, dziedošu vīru pilns autobuss gaida uz Blaumaņielas un grib ātri brauk dziedāt. Nuta, visi skrien un aizbrauc.

Par to dziedāšanu turpmāk neviens neko nemāk stāstīt,tie, šķiet, sīkumi vien, bet vīru koris ar līdzbraucējiem tiek izguldīts šķūnī, sienaugšā. Kā par to saka papī: "Viņi visi tur pirda un krāca un izpirdēja mani ārā!". Ta nu, izpūris un izpirdēts papī izlīda uz lievenīša uzpīpēt un zvaigznēs paskatīties. Te pēkšņi, redz, novirinās Jāņskolas dures un pļavā izbirst ķiķinošas jaunuves, ierauga viņu, satrūkstās, un kā meža meitas, vējjoprojām ķiķinādamas, iemūk apakaļ. "Tas i jāpapēta tuvāk!", nodomā papī un sauc Olafu no siena augšā, kas paklausīgi pievienojas un pa ceļam, katram gadījienam, noslēpj laulībriņķi (koķetnieks, mazais).

Nuja, un ta nu notiek iepzīšanās akc. Izrādās, ka vienai no meitenēm (tai, kurai dabīgi melli, gari mati, nešpeti lepna daba un puķaini brunči)šodien ir dzimšanas diena (šodien, tas ir 5. jūlijā, pasteidzos ar ierakstu)un viņas te, filologu praksē, mazliet ieraun vīnu šajā sakarībā. Nuta visi ierāva uz to dzimšansdienu da iepazīšanos un devās nakts ekskursijā pa Jāņskolu, kur par gidi tāpate melmate, puķainos brunčos (uzminiet, nu, vai tā bij maman?), kas stāstīja par ekponātiem spokainā balsī un raidīja baisus lāktura starus muzeja sienās, Emīla Dārziņa miršansbrīža mētelīti izrādot.

Nē, ne, vēl fjokla neradījās. Viss notika tikli, koris ar papī aizbrauca, abet maman ar draudzenēm palika. Nuta nemierīgs papī, staigāja, staigāja pa to Rīgu un saprata, ka njefiga nebūs, pagrāba riteni un brauca uz to Jāņskolu apakaļ. Maman ļoti smējās (pa kluso), jo ceļš bij tāls un paugurains un atbraucis papī kādu laiku pārvietojās līkām kājām un vaidēdams. Starp citu, viņam toreiz bija iesauka Minhauzens, jo viš izcēlās ar daudziem, neticamiem stāstiem, kas atgadījušies ar kādu no viņa neskaitāmajām tantēm un vecmāmiņām.

Nuja, pēc tam viņi viskur brauca viens otram līdz un vāca paraugus, līdz kamēr kādā sienačupā savāca mani. VUALĀ.