Maigie punduri un citi rūķi
Man ir problēmas saprasties ar maziņiem vīrietīšiem, sevišķi, maziņiem krieviņu vīrietīšiem. Kā likums, jo mazāks vīrietītis, jo lecīgāks. Tas viņiem no tā Poleona-Na.

Iepriekšējā darbā bij tāds dizaineris, laikam bērnu veikalā drēbes iepirka, nu, tāds mazs knars, vardulēns gluži, bet nu lecās, pie kam ar mani (Ar M-A-N-I, ticiet, bieži tāda doma ļaudīm neienāk prātā)uz vella paraušanu.

Bet tur laikam es bij vainīga, jo viš veselu nedēļu striļīja man cigaretes un stāstīja par to, cik ļoti viņš ienīst šo zemi un cik ļoti viņa dzimtene ir Krievija, līdzkamēr piektdienā neizturēju un teicu, ka pasaulē ir daudz foršāki cilvēki, ko lielāks prieks būtu uzturēt un lai prasa uzturlīdzekļus no dzimtenes.(Ar to viš laikam nolēma, ka esmu fašiste, kāda, šajā gadījumā, arī biju)

Abet šite ir tāds sisadmins, kuram, ik pa brīdim jālūdz visādi baneri uzmeistarot un tā. Ta viš ar tādu slimas govs visužēlību ar mani runā. Gribas žņaugt viņu kā Simsons junioru žņaudza. Un iedurt kājā cirkuli.
Bet nekas, dabas māte tāpat viņam darījuse gauži un arī bankomāta pogas (un citas augstas vietas,ho-ho-ho) šis noteikti nevar aizsniegt. Un kur ta viš, nabadziņš, tādām īsām kājiņām tālu aizskries, ar cirkuli ceļgalā. Muahaha.