Atskaite
Nedēļas nogalē apmeklēju visbrīnišķīgāko dzīvokli, kāds vien pasaulē iespējams (man, kā drīzai bezdomnajai, īpaši sāpīgs moments), kas, saules pieliets,viss tāds kairinošs un uz skūpstiem vilinošs, atradās Vecdaugavā pie pašas upes ar daudzām kniebīgām un kurkstīgām vardēm iekšā (upē iekšā, stulbie).
Īrāmies kanoe laiviņā uz salu (turp un apakaļ, uzminiet, kurā virzienā bij grūtāk?). Šis process gan lika aizdomāties par to, ko tieši fjokla turēs zobos, kad, avārijas gadījumā, peldēs uz krastu- smukās spāņu dejotājas tufļas (ko viņa nopirka par pēdējo naudu, iepriekš nepadomājuse, ko tieši viņa dzers, un pats galvenais- pīpēs, visu atlikušo laiku līdz 15tam datumam),rokassomu ar darba telefonu(radās aizdomas, ka tā varētu arī nebūt ūdensnecaurlaidīga) un - vai ūdenī plunkšķināšanās brīdī paspēs novilkt bārkstu svārkus un balto žaketi (lai nu kas , bet fjokla māk apģērbties pasākuma tematikai atbilstoši), jo cēlie airinieki savstarpēji sasaucās un drīpelējās, tādejādi darot grošiņas sirdi(un ne tikai) bažīgu.
Pa starpai, protams, fjokla pieņēma dažādus zvanus no dažādiem jaukiem cilvēkiem, kas, kā sarunājuši, visi viņu gribēja dažādos Vecrīgas punktos (maitas, tad, kad viņa, nabadzīte sēd mājās, gauži raud, skrubina garoziņas un sarunājas ar sevi un putniem, neviens šo nekur nesauc) ar naivu cerību, ka Vecrīga noteikti būs punkts, kurā viņa nonāks vakara noslēgumā (bet liktens lēma citādāk).
Nuja, šis liktens lēma tā, ka visas šnaba bodes bija jau ciet. Un kolektīvs nolēma doties ar pēdējo autobusu uz Sarkandaugavu. Protams, Sarkandaugavā, izrādījās, ka točka ir mainījuse savu profilu un tagad tirgojas tikai ar plastmasas glazītēm un plīša lācīšiem (tās ir ļoti svarīgas lietas, kuras ļaudīm noteikti var ievajadzēties nakts stundās).
Tad liktens, šos jau tā izmocītos ļaudis, aizveda uz Vecmilgrāvi, kur arī neko nedeva, bet fēniksā tirgoja alu pa 90 santīmiem gab. Ta nu kolektīvs pirka to alu, cēla gaisos jubilāri, dziedāja šķību dziesmu par to augsto laimi un prieku un neko ļaunu nenojausdami devās pretim saulainai nākotnei. Saulainā nākotne, atkārtu lūpu un kepkā, atbrauca pavisam drīz, policijas busiņā un teica :"A kas jums tur tas rokā, tas, kas vaļā, tas, kas alhagols?" (Vai nau maitas?). Gaidiet pavēsti, vārdu sakot.
Nuja, pēc šā procesa kolekīvs, laimīgs un noguris, vāļājās pļaviņā pie rūpnīcas "Kaija" durvīm un vadīja labus brīžus ar pārpalikušo alu (ko saulainā nākotne lika izliet, izmest, nodedzināt un uzspridzināt.
No rīta kolektīvam sāpēja galva un slāpa, žake bija noķēzīta un brunči saplēsti), bet visu remdēja seriāls "Black Books", kas, šķiet, ir visbrīnišķīgākais, ko fjokla kādreiz ir redzējuse.