pie paša ezera, kalna pakājē reiz bij vīrs bez vienas rokas, eita atceries kā viņu sauca, bet tai mājā vienmēr dikti laipni uzņēma atpūtniekus. A kalnā augšā, tur mans opis, no turienes var ieskrieties un jost pa kalnu lejā da ieskriet ezerā iekšā.
Aij, es te tagad sadomājos par to visu un gribas jau tagad savicināt spārnus. Drīz, drīz..... ouum!