Noskatījos brīvdienās The Mist pēc Kinga. Man jau gan šķiet, ka vecais burkāns nedaudz  tomēr, ekskjūz mai frenč, sapisies meistarībā. Pārlieku daudz tur dažādu, no akačiem lienošu  rāpuļu un glumekļu - ij muši, ij zirnekļi, ij taustekņaini astoņkāji, ij aizvēsturiski plēsoņputni, ij gigantiski, apkārt klimstoši medūži. Varēja jau kautkā, tā teikt, rešitsja un izvēlēties pie viena tipa piederošus mūdžus. Tik nu daudz dažādu preteklību paveidu vienā filmā, ka vai mells gar aci metas.  Šausmas kautkādas. 

Nujā, un fināls jau arī, tā teikt, njestovljal nadježdi. Kad tu, cilvāks, 2 stundas no vietas esi skatījies kā tie nabaga ļaudis tur cieš, zirnekļu apsūkāti, astoņkāju apgramstīti un mušu aizkosti, tad nevarētu teikt, ka grupveida pašnāvība ar atsevišķām Šekspīriskām njuansēm, būtu bijis tas, ilgi gaidītais atrisinājums, sak, Deus ex machina ieradies,  ieviesis skaidrību, kas darījis tavu, uz laimīgu nobeigumu alkstošo, dvēslīti uzreizīti atvieglotu, gluži dziedošu un dejošu.

Patika arī simboliskā galvenā varoņa asariņa pie iekokonētās sievas un bērna atliekām, kad jauna brūte jau pie sāniem.

Vienīgais patiesais prieks par apmātās dievtices nošaušanu, tik lielu gandarījumu aiz kāda varoņa sacaumurošanas sen nebiju izjutuse.