Brīdis, kad  sēdēšu Ezernieku  vīnstīglievenī (ik pa brīdim nozuzdama pa sētas puses vārteļiem, lai slepus uzpīpētu) un tīrīšu baravikas vakariņu sēņmērcei, šķiet nujau tik tāļš un nesasniedams kā tie  buks publicētie veldzējošie padzeramie.

Un sēdēšana uz slepenā celma ar kūpošu kapijkrūzi ij Tvena grāmatu. Un odu spieti saulrietā pa vidu priežu stumbriem. Un attālinātas bērnu sajūsmas klaigas un pļunkšķināšanās ezerā. Un meža smarža, kad tikko lietus nolijis. Un opis, kas bumbierenēs garām ejot, dungo :"nevaik skumt, nevaik skumt, neva-ik sku-u-mt!".

Bļeģ!