Kad es iemācīšos gleznot, es noteikti iemūžināšu audeklā 2. tramvaja pieturā "Āgenskalna tirgus" iekšā lecošos babuļus(piepūlēšos tikpat daudz kā suicidālais Rotko, gleznām nosaukumus domājot, proti- saukšu par Nr. 514 jebšu 723). Ieliektām kājām, degošām acīm, lecienam un asinsizliešanai gatavas viņas sēkdamas raušās iekša, lai nāvīgā cīņā izcīnītu sēžamvietu. Šorīt pat redzēju kā viena tāda iebukņīja elkoni grūtniecei vēderā, garām lauzdamās. "Vot kuļtura, māti tavu!", teicu es. Varbūt tomēr senlatviešiem bija sava daļa taisnības par tām ragutiņām un mežu.