Es jau saku KAKIS
Kā jau mēs visi labi zinam, fjoklai no dzīvokļsaimniekiem mantojumā palicis tukls, raibs kaķis labākajos gados.Tad lūk, naktī fjokla mostas no tā, ka kāds uzcītīgi sitas pret logu un grib tikt ārā pašnāvnieciskā uzcītībā. Pēc brīža atskan - skripu, skrapu un notiek neprātīga, šausmu pilna dipināšana pa visu dzīvokli- turpu -šurpu- dipadu-dapadu. "Nu", domā fjokla "vecais perdelis nojūdzies galīgi!" un ver logu vaļā, lai takš skrien tas vājprātis, kur lopa acis rāda. Iestājas klusums. Nav neviena. No miega uztramdītā fjokla iet uz virtuvi ūdeni nodzerties. A kas tur? Kas tad tas, tur virtuvē, ietupies izlietnē, kam rozā purns un ap galvu aptīti zirnekļtīkli? Pavisam svešs kaķēns, kādus pāris mēnešus vecs, kas aiz atmaskošanas šausmām, iepleš acis un sāk akal desot pa visu māju, raujot līdzi aizkarus, glāzes, krūzes, pudeles, pelnutraukus un visus pārējos jaunas dāmas mājā sastopamos priekšmetus, līdz nozūd manā guļamistamā...ar galiem. Kukkkū!Sēkdama un mēbeles pārbīdīdama, fjokla meklē viņu rokā līdz beidzot atrod aiz gultas. ar skaļiem bļāvieniem :"Kišu, kišu- usji sjusji!" fjoklai izdodas iztraukt okupantu pa logu, daiļā, balerīnas cienīgā palēcienā. Kā vēlāk naktī izrādījās, šams nemaz nebij tik dumjš un izdzīts pa vienu logu, žigli ierausies pa orto apakaļ (ko es secinu pēc ēnām uz palodzes un piedirsto stūri).
Tad lūk, fjoklas prāts top apagaismots kā jaunā viļņa skatuve un viņai ir pillīgi skaidrs, kamdēļ viņas pašas kaķis kopš sestdienas tik daudz ēd, ka i ne piepirkt tās kaķu barības. Mēs šeit jau kādu laiku neesam bijuši vieni... Saukšu viņu par Tvinpīkas Bobu. Ko nu vairs.