Oi, man, tak, Ļohu atveda.

Eju es, vārdsakot, rāmā novakarē uz mazo māju pēc biešu zupas - bļodiņa, tur, karotīte. Pēkšņi, rūķis priekšnamā, es pat lāga sabīties nepaspēju, cik maigā balštelē uzrunāja, bet, cik noskaidroju, voobšeta nas četvera, viens no kuriem guļ mašīnā. Nu, tad, sootvetsvenno - krāšņi izkārtojās ciemakukuļa speķis ar baltmaizi pa kristāla šķīvi no viesistabas kumodes un lija šņabis, pie šāda, ta, gadījuma. Sēdināja mūs ar Ļohu blakus un visi priecājās par atkalsavienošanos, gan jau pat es, jo kā jau teicu, tas šnabis.

Manu konkrētu lokāciju bija atraduši čerez čerez citiem pilsētiņas N iemītniekiem, kas bija mani uz Ezerniekiem vizinājuši laikā, kad pieskatīju tur saimniecību. Bet, godīgi sakot, biju mērenā šokā un diezgan arī skāba, par tādu ta uz galvas uzgāzušamajamajamies ""laimi".

Atstāja man viņu, pati pa tuņķim jau arī pati piekritu, lai, uz pāris dienām.
Bet kā visam skaistajam, pat speķim uz dzimtas kristāla, arī šim mīlasstāstam nav skumjāku beigu kā esemeska, lai tā vairāk nedara un norimstas jele, jo, kas beidzies ar mandarīniem, tam tur arī jābeidzas.
Long storī šort, viņš tāds iegātņa tipāžs bez savām cigaretēm un grib ēst. Dzīvoklis pilsētiņā N gan viņam ir, tāpat kā darbs, kurā knapi turas, jo jādzer. Nu, tādā garā. Toreizīt vienu mēnesi nodzīvoju līdz attapu razkladu, nu tad arī- attiecīgi.