Piecelies. Izstaipies. Ielaid gaismu savās acīs. Ieelpot un sajust. Šorīt steiga ir mirusi. Sveika brīvdiena.

Tik ļoti sagribējās, ko neaizmirstamu. Tik ļoti, ka es nespēju pretoties. Un tad es atceros to, ko reiz jau esmu darijis. Ko neprātīgu.
Soļojot starp tika daudzajām peļķēm zem zvaigžņotas debess un nenožēlot ne minūti. Paņemt trepes un kāpt augšā. Kāpt tuvāk zvaigznēm, lai māju ēnās noslēptu atlikušo, kas grauž. Noslēptu tā ka nemāku vairs atrast. Ietīties segā un pasapņo. Kaut kur virs zemes. Aizver acis un sapņo par siltām plaukstam, tavās aukstajās. Kad tu jau gandrīz pieskaries, tam otram, kurš tavuprāt, tev ir blakus - tu notrīci un atver acis uz pašas jumta kores malas ar izmirkušām kājām. Viens. Sadzirdi tikai savu elpu. Redzi kā rīta saule spēlējas ar miglu. Aizsmēķē cigareti un dodies iekšā, pēc rīta kafijas.

Dīvainas tās dzimšanas dienas. Cepu milzīgu gaļas kluci un gaidi brīnumus pats neko nedarot. Jādabū spēriens pa pakaļu lai saņemtos. Un varbūt tomēr kāds pārvērtis šo vakaru. Es cerēšu.

Būšu sevi izsāpējis. drīkst gulēt.

Šorīt jūra bija tik vilinoša. Baltie ledus gabali, kuri nesteidzīgi attālinājās no krasta, aicināja sev līdzi - tumši zilajā, gandrīz melnajā ūdenī. Sarkana saule man aiz muguras un staru rotaļas ar tabakas dūmiem. No rīta tā bija milzīgs miera un klusuma iemiesojums, tikai kaut kur tuvu apvārsnim, kāds kuģis laida skaidrajās debesīs savu dūmu strēli, kura pacēlās kā stabs pretī dzidrajām debesīm. Es neatceros, kad pēdējo reiz redzēju ko tik skaistu. Sniegam gurkstot zem kājām es devos sākt savu dienas apli.

Skaists rīts, viss kluss un mierīgs
Jūs nepazīt
Saulei atveriet vārtus
Tumsa lai nīkst

Kurt? Kā būtu ar kādu randiņu?

Gribējās apgulties uz siltumtrases nokausētās zemes strēlītēm Purvciema deviņstāvu kvartālā, ar kedām kājās un kādu veco labo Pilzenes alu. Aizsmēķēt un skatīties spožajā ripā līdz acis sāk sāpēt. Bet trolejbus turpināja braukt...Man nepietika drosmes.

Starp ikdienas simtiem un tūkstošiem cilvēku - reizēm sajūties arvien vientuļāks. Bet cilvēki nebeidz pārsteigt. Tu brauc vienā autobusā ar vīrieti, kurš aizmugurējā sēdeklī skuj bārdu, citu dienu kāds piedzēries indivīds tev cenšas izkratīt sirdi. Šķiet, ka tā masa, kura nejēdzīgā ritmā šupojas vienā, ierobežotā telpa, katru rītu un vakaru negribēdami, kļūst par turpmāko vakara ietekmi - labu, sliktu vai neitrālu. Mēs visi esam tik tuvu viens otram, bet sveši sev.
Ik brīdi sajūties kā nenozīmīga, sīka detaļa milzīgajā cilvēku mehānismā. Kā gultnis, kurš savu apzinīgo mūžu palīdz griezties kam nozīmīgākam, taču beigās sairst, lai vēlāk to nomainītu ar nākamo, ko saberzt putekļos, pārvērst drazā.
Mēs visi turpinām rotēt cerot ka mūs izsitīs no orbītas. Mums jaizsitas no tās pašiem.

Kad es sperdams sniegu, pie sevis bubinādams gāju pa ceļu un nolādēju sabiedriskā transporta reformu - man blakus apstājās tumšs auto un vīrietis laipni piedāvāja aizvest. Es pat nepajautājis īsti uz kurieni, bet piekritu. Viņš tikai nosmējās un mēs sākām braukt. Tā nu es laimīgā kārtā nokļuvu Rīgā, kaut gan man vajadzēja pretējā virzienā.
It kā jau mēs paši veidojam savas dzīves un dienas, bet reizēm kāds to spēj pārveidot un nu šoreiz paldies tam cilvēkam, kurš manu dienu pārveidoja par kaut ko mazliet labāku.
Paldies tiem kas nepabrauc garām cilvēkiem uz Dieva aizmirstiem ceļiem, kuri nezinātājam izskatās pēc ceļiem uz nekurieni.

Uzsmērēju roku krēmu sev uz rokam un gandrīz piečurāju bikses. Nu lūk tev vakara pārsteigums. :)

Liekas smadzenēs tek kas līdzīgs, tai pašai pelēkajai zampai, kura tik spītīgi sūcas caur apaviem. Tik daudz kas saplūst un aiztek renstelē. Man jāpielīmē pie plaukstas pildspalva, bet papīrs vienmēr jātur kabatā, jo pats ģeniālākais rodas tad, kad tev nekā no iepriekš minētā, nav pie rokas.
Jau otro dienu dusmas uz kolēģi. Krīt uz nerviem visas tās viņa verbālās caurejas un nenobriduša tīņa runas. Un kad tu astoņas stundas esi klausījies to vāvuļošanu - stundiņa autobusā ar austiņām un 65daysofstatic ir īsta bauda. Galvenais lai ir tikai instrumentu valoda.
Dienas rit un naktīs, kad tu sasvīdis pamosties gultā, gribas noslaucīt asaras un iziet ārā. Iebrist zaļā zālē. Sajust tās vēsumu. Bet tā vietā tev ir tikai balts kailums, kurš nežēlo un dzeļ. Tāpat kā dzīves patiesība katrā tās apjausmas brīdi. Kārtējā nakts cigarete ir tikai spēriens pa tavu sēžamvietu. Tā zampa galvā sasalst un tai vairs nav kur notecēt.

Kad es biju mazs, es vienmēr braucot mājās no pilsētas izdomāju ko mājās būvēšu no savām rotaļlietām un klucīšiem.
Tagad es būvēju burtu ēkas un cilvēkus uz papīrā. Virknēju, velku, svītroju un dzēšu.
Vienu savu veidojumu es šodien noliku plauktā. Noliku lai neviens neredzētu. Nespēju parādīt tam, kam es to būvēju.

Krāju zilumus uz rokām un nagiem. Jokaini ir tas, kā nedzīvi metāliski priekšmeti palīdz vieglāk elpot, kad spiež neredzamas dzīves nastas un liekas reizēm vadzis lūzīs. Es turos. Nezāles taču neiznīkst.

Otrā diena ir likumsakarīgi aizvadīta un kad tā paskrien, tā gribas pastiept garākus vakarus, vilkt un staipīt garākus. Dušā laikam ir mirklis pārdomām, jeb laiks kad vari ieelpot ūdeni mazu, mikroskopisku pilieniņu formā. Ūdens taču esot dzīvība? Kaut kā pēc tam gribas dzīvot un rakstīt. Uz stikla un spoguļa var rakstīt un zīmēt burtus savu aizvērto acu iekšpusē. Ja tu ikdienā saskaries ar taustāmām, mehāniskām, pārāk īstām lietam, vēlāk tik ļoti gribas pasapņot.

Uhhh...Pirmā darbadiena veiksmīgi aizvadīta. Visi dzīvi. Šodienas galvenā atziņa - "Nemīz. Es pats esmu galdnieks."

Kapitālisms kož ar saviem asajiem zobiem. Pēc piektdienas izmisuma iestājies neliels miers, bet tomēr. Dīvainā pasaulē mēs dzīvojam. To ka jaunus darbinieks pieņemt nealkst neviens uzņēmums es saprotu, bet ja piedāvājas pastrādāt bez darba algas, turklāt ar rokām kas neaug no pakaļas, tu tomēr tiec pasūtīts uz vietu kur ķeizars kājām iet. Rodas jautājums, kur slēpjas motīvs? Kurš gan atteiktos no bezmaksas darbaspēka? Lai nu kā - ir pasaulē atsaucīgi un izpalīdzīgi cilvēki. Tomēr kādam esmu vajadzīgs. Paldies mīļajiem par atbalstu meklējumos un manos manāmas panikas brīžos.

Es zogu. Mana uztvere ir vaļā. Ik rītu es zogu cilvēku balsis, soļus un viņu plānus. Es tos pārvēršu savos stāstos, izdomātos turpinājumos par viņu gaitām. Es izņemu no viņu rokām vienreizējās kafijas krūzītes, būvēju no tām piramīdas un debesskrāpjus, kuri nepieklājīgi augstu sniedzas citu pilsētu debesīs, caurdurot mākoņus. Es pārvēršu katru e-talona pīkstienu simfonijā, ritmā kas samaļ klusumu Dieva piemirstā šķērsielā. Soļus es noburu par zirgiem, kuri skrien savās stepēs. Iedomājos garāmgājēju sarunu biedrus, izdzirdot atbildi uz mobilo telefonu zvanīšanu. Fantazēju par viņu komunalo blūzu. Pilsēta atkārtojas. Tā tevi nežēlīgi svaida savā vāveres ritenī. Mainās tikai balts pret pelēku, zaļš pret brūnganu. Vai kāds nozog mani? Vai kāds mani pārvērš sava stāsta tēlā? Es griežos savā orbītā, vai tā griežas ap mani?

Kā satelīti
Kuri nāk un iet
Mēs varam sniegt viens otram visu
Ka satelīti
Klusējot un raidot pasaulei
Mēs joprojām runājam klusējot
Griezdamies savā mazajā orbīta
Starp zvaigznēm un to putekļiem
Tas ir viss kas man vajadzīgs
Viss ir vairāk, nekā šķiet
Mēs nākam lai pārraidītu sevi

Pasaule visu laiku griezās un kad uz mirkli sagribējās to apturēt, tai nebija bremžu. Paņemu grāmatu, savu novokaīnu dvēselei. Ieritinājos lielajā, mīkstajā krēslā ar tējas krūzi. Maza atpūta pirms mocību dienas skolā. Tagad jūtu kā caur bikšu staru saule mēģina izlauzties lidz ādai. Sasildīt un apņemt, neskatoties uz -20, kuri šobrīd valda tur, ārā. Ka lai tu cilvēks negaidi pavasari? Aiz mana loga sniegs sniedzas lidz ceļiem un katru rītu sals dzeļ degunā. Zvirbuļi vakar bija īpaši skaļi. Pavisam drīz draudziņ. Vel mazliet. Bet nu gan - jaukas darba, skolas, nekonedarīšu dienas jums visiem.

Tās mazās dubļu straumītes, kuras tek pa tramvaja pelēko grīdu, šļūc lidz vadītāja būrim un atpakaļ, skalo mūsu apavu rievas un saskalo mūs kopā lai pēc tam izšķīstu pret nākamo šķērsli. Mēs visi esam tik tuvi, bet sveši sev. Mēs esam kā tie dubļi - saplūstam kopā lai izšķīstu tūkstošos mazu pilienu, kuri atstāj tikai nepatīkamus traipus uz drēbēm.