Starp ikdienas simtiem un tūkstošiem cilvēku - reizēm sajūties arvien vientuļāks. Bet cilvēki nebeidz pārsteigt. Tu brauc vienā autobusā ar vīrieti, kurš aizmugurējā sēdeklī skuj bārdu, citu dienu kāds piedzēries indivīds tev cenšas izkratīt sirdi. Šķiet, ka tā masa, kura nejēdzīgā ritmā šupojas vienā, ierobežotā telpa, katru rītu un vakaru negribēdami, kļūst par turpmāko vakara ietekmi - labu, sliktu vai neitrālu. Mēs visi esam tik tuvu viens otram, bet sveši sev.
Ik brīdi sajūties kā nenozīmīga, sīka detaļa milzīgajā cilvēku mehānismā. Kā gultnis, kurš savu apzinīgo mūžu palīdz griezties kam nozīmīgākam, taču beigās sairst, lai vēlāk to nomainītu ar nākamo, ko saberzt putekļos, pārvērst drazā.
Mēs visi turpinām rotēt cerot ka mūs izsitīs no orbītas. Mums jaizsitas no tās pašiem.