Tikai mazliet bail aizmigt....

"Kur slēpjas dziesmu spēks? Varbūt to rada dīvainas apstāklis, ka pasaulē vispār pastāv dziedāšana. Nots, toņkārta, akords, melodijas, harmonijas, aranžējumi, rāgas, ķīniešu operas, džezs, blūzs: tas, ka šādas lietas eksistē, tas, ka mēs esam atklājuši maģiskos intervālus un atstatumus, kuri rada nošu trūcīgo pudurīti, kas apjoma ziņā ir līdzvērtīgs cilvēka plaukstas platumam, bet no kura mēs varam būvēt savas skaņu katedrāles, - tas viss ir tikpat alķīmiska mistērija kā matemātika, vīns vai mīlestība. Varbūt mūs ir iemācījuši putni. Varbūt nē. Varbūt mēs vienkārši esam dzīvnieki, kuri meklē pacilājumu. Daudz mums tās nav. Mūsu dzīvē nav tāda, kādu mēs būtu pelnījuši; piekritīsim - tā daudzos sāpīgos veidos ir nepietiekama. Dziesma pārvērš to par kaut ko citu. Dziesma parāda mums pasauli, kura ir mūsu ilgu cienīga, tās parāda mums mūs pašus, kādi mēs būtu, ja būtu pasaules cienīgi."

Diez es no rīta varēšu atvērt durvis?
Ārā skats ir iespaidīgs. Vietām sniegs sniedzas līdz jostasvietai. Tikko gandrīz stundu novicinājos ar lāpstu. Vismaz garantija ka galīgi pāri galvai sniegs nebūs no rīta.

Neticami....
Uzvarēju Dostojevski - "Noziegums un sods"
Man jau sāka likties, ka grāmata būs jāpievieno sarakstam - kad man nebūs ko lasīt, izlasīšu, bet es to izdarīju. Brīžiem bija sajūta, ka pats esmu galvenais varonis(apjucis, sajucis, nomākts ar savām domām). Vienīgā atšķirība - neesmu noziedzies. Nosecināju, ka man pat patika.
Salman Rušdī - es jau nāku pie plaukta!

Beidzot. Tagad tikai sniegs gurkst zem kājām, nevis nenoteiktā ritmā klab zobi, soļojot pa Rīgas ielām. Vismaz mazliet siltāk. Cilvēki vakaros nebeidz pārsteigt - lūdz pievērsties Dievam, mēģina ko pārdot un arī izlūgties ceļam (tie paši tipāži, dienu no dienas). Jūtos svarīgs.

Nu reiz esmu nonācis rokas stiepiena attālumā no šodienas. No tā ar ko sākas mani rīti. Reizēm beidzas vakari un tiek nodungotas stundas. Šoreiz apskatīšu to, kas man aktuāls šodien, kā arī, sākšu ar albumiem, ar kuriem esmu nodzīvojies aizvadīto gadu. Tātad - show must go on...

Editors - An End Has a Start


Birningemas četrotne, kura mani aizrāva ar visu sirdi un dvēseli. Dīvaini, kad atceros, ka vasaras karstumā minos ar riteni skanot Smokers Outside the Hospital Doors. Neticami skaista dziesma. Editors bija pirmie, kuri mani sāka vadāt pa indie neceļiem. Grupai ir tā savdabīgā Joy Division pieskaņa un saldsērīgie teksti. Manī vel ir stāsts par šo ripuli, jo tas noteikti ir viens no maniem mīļākajiem albumiem. Jo, kā smejies - An End Has a Start....

White Lies - To Lose My Life...


Un atkal Lielbritānija, tikai šoreiz Londona. Atkal Joy Division pieskaņā, bet nevarēju nepieminēt šo grupu. Mans un pasaules atklājums 2009. gada mūzikā. Kaut kas šajā mūzikā man ir tik tuvs. Es pat nezinu kas. Nopietnība? Pieja? Skanējums? Šķiet ka tas viss. Lai kā arī nebūtu, jau gandrīz gadu šis albums ir mana atskaņotāja rotācijā. Lai neapvainoja Editors, bet Harry McVeigh vokālu viņam nepārspēt. Tumšais un dziļais balss tonis nes iekšā katrā stāstā, kuru izspēlē grupa. Asais un stingrais ritms plūst starp notīm un liekas šī grupa kopā spēlē jau gadus desmit. Ar diezgan ātriem un lieliem panākumiem viņi iekaroja topus. Jācer un jāgaida turpinājums. Ceru tik pat labs, pat vel labāks.

Morrissey - You Are the Quarry


Apzināti minu šo albumu, jo tajā paustais vēstījums man tad likās tuvāks. Es pat mazliet baidos izteikties par vienu no roka vectētiņiem. Bet, ka jau pieminēju vienā no saviem turpinājumiem, biju sadraudzējies ar SWH Lielo vakaru. Tā arī Morrissejs nonāca manās ausīs. Tik daudz klausījies un racies interneta ārēs nebiju nekad pievērsis uzmanību The Smits un viņam pašam. Mani tik ieinteresēja viņa mūzika un personība reizē. Vīrs ar saviem uzskatiem. Un mūzika ar savu garu. Un atkal brits. 2009 vispār man bija britu gads.



Šoreiz tas pagaidām viss. Esmu veiksmīgi nonācis līdz mirklim, kad sēžu pie sava datora un skanot Morrissey - It`s Not Your Birthday Anymore vēlos pielikt punktu savas dzīves apskatam caur 23. dažādiem albumiem un sākt darbu pie saviem mīļākajiem, vismaz 10 ierakstiem. Paldies viesiem, kuri deva klausīties, pārrakstīt un būsim godīgi "nokačāt" šos skaņu celiņus, kuri mani ir veduši cauri manai dzīvei līdz šīm. Ceru, ka tos kas lasija, pārāk nenogurdināju. Uz tikšanos.

Šis ir turpinājums iesāktajam. Gribu tikai atgādināt, ka šie nav mani mīļākie albumi. Par tiem citreiz.

Bija 2008/2009 gada sākums. Man bija apnicis viss vecais un es nevarēju sev atrast kaut ko jaunu, bet nolēmu parakņāties pagātnē. Un tieši pagātnē es atradu kaut ko jaunu/vecu.

Pearl Jam - Ten


Es vienmēr biju interesējies par to laiku, kad grunge valdīja rokmūzikas lauciņā, bet es biju pārāk pārņemts ar Nirvana, tāpēc laidu gar ausi visu pārējo, bet kad man tik ļoti bija apnicis viss iepriekšminētais, uzmeklēju Pearl Jam albumus. Šis uzreiz iekaroja manas simpātijas. Even Flow kļuva par himnu. Fantastisks vokāls. It kā nekā īpaša, bet reizē tik spēcīgi. Diemžēl jaunākais veikums, kuru ar nepacietību gaidīju, lika vilties. Ja tā būtu cita grupa, man noteikti tas patiktu vairāk. Bet atceroties Ten un ar to piedzīvotos, neskaitāmos braucienus saules apspīdētos rītos gaidot pavasari, jaunais darbs nekad nepārspēs. Tas drīzāk der mierīgam vakaram.

Pixies - Doolittle


Izcilākais viņu veikums. 1989. gads nemaz negribas ticēt. Pixies firmas zīme - īsās dziesmas nemaz netraucē, tās tikai pārnes no viena stāsta un nākamo un Bleka greizais vokāls....teksti un ģitāras. Ja būtu šo visu kārtīgi iepazinis pirms Nirvana, es noteikti būtu piekāpies daudzos strīdos par Kobeina ietekmēm. Joprojām izdzirdot Tame, gribas kārtīgi bļaut līdzi, nemaz nerunājot par pārējām pērlēm - Wave of Mutilation, Monkey Go To Heaven, La La Love You. Uh....žēl protams, ka tā visa vairs nav. Mūzika jau paliek...

Bush - Sixteen Stone


Britu versija par grunge. Un kāda vel. Leting The Cable Sleep bija pirmais ko dzirdēju, bet tik un tā. Kad tiku pie Sixteen Stone sapratu, kas bija Bush. Arī viņi lepni varēja gozēties grunge saulītē, bet jo tālāk viņi gāja, jo manuprāt, vairāk no tās viņi atālinājās, bet joprojām radīja labu rokmūziku. Manām ausīm tīkamu noteikti. Mazliet žēl Gevina Rossdeila, kurš tagad rada kaut ko līdzīgu dejumūzikai. Dziesma Machinehead vel tagad liek notrīcēt. Zosāda arī tagad - Breathe in, breathe outBreathe in, breathe out Breathe in......
Got a machinehead, better than the rest
Green to red, machinehead
Got a machinehead, better than the rest
Green to red,
I walk from my machine
I walk from my machine

Tā grunger cēlās no pelniem.....un vēlāk, varu apsolīt, celsies vel....

Šis ir turpinājums iesāktajam. Gribu tikai atgādināt, ka šie nav mani mīļākie albumi. Par tiem citreiz. Šoreiz vēlos padalīties ceļojumā pa Latvijas mūzikas albumiem. Tieši šos albumus apskatu, jo tie tieši vai netieši ir mani pavadījuši, palīdzējuši izraudāties, palīdzējuši iemigt vētras plosītā naktī un līdz bezspēkam izlēkāties pie skatuves. Arī šie albumi ir sadalīti tādā hronoloģiskā secībā, kādā tie ir ienākuši manā dzīvē. Nobeigumā ir tie, kuri jau paspējuši iekarot manas simpātijas.

Jānis Žilde - Stāvi


Pirmo reizi par šāda projekta esamību izlasīju vienā no Latvijas ziņu portāliem. Uzreiz noklausījos piedāvato mp3 ierakstu. Daudz nebija jāgaida lai pēc pirmās reizes atkārtotu to vel un vel. Dziesma Stāvi mani pārņēma vairāku mēnešu garumā. Šķiet es ar to aplipināju vel vismaz duci, pus duci cilvēku un pats biju dziesmas apburts. Brīnišķīga mūzika ir visā CD, bet joprojām, laiku pa laikam es uzlieku minēto dziesmu un nodrebu pie vienīgajiem 15,17 minūtes garā skaņdarba vārdiem; "Skumji redzēt to, kā skaisti cilvēki noveco." ....Viena no īpašākajām dziesmām manā dzīvē....

Bērnības Milicija - Mūzika dejām


Vienmēr biju klausījies Torņa piedāvāto mūziku, bet ne vienmēr tā "aizķērās". Protams patika Baložu Pilni Pagalmi, Inokentijs Mārpls, Kartāga (manā izpratnē mūsu pašu Nine Inch Nails agrīnajos laikos, bet tas jau cits stāsts), bet jau ar pirmajām Ceļa zīmju klusēšana skaņam es metos iekšā Simonoviča radītajā mūzikā. Teksti vien jau spēja paraut līdzi. Tie bija dīvaini un reizē tik saprotami. Mūzika uzrunāja un D.I.Y manierē veidotais ieraksts bija patiesi kas skaists. Arī jaunie viņu veikumi joprojām saglabā savu skanējumu un konceptu. Pamazām šīs dziesmas arī kļuva par piedevu ikdienai un pavadīja daudz jauku stundu pa muzikālajiem ceļojumiem.

Hospitāļu Iela - Pilnmēness


Ja saskaitītu cik reizes esmu noklausījies Pilnmēness skaņās, sanāktu vismaz trīsciparu skaitlis noteikti. Vel tagad (sevišķi jau šādā ziemā) Hospitāļi silda vairāk kā kamīns, kurš kurināts ar berza malku. Silda jau iekšēji. Dvēseliski. Ar savu Sirds, Par Kiosku, Sinepes (Par Raimi) un citām kompozīcijā. Ja es dotos ceļojumā un svešu zemi, tad lai nekad neaizmirstu cik skaista ir mūsu valoda, es noteikti savā somā atrastu vietu šim diskam. Šīs CD arī parāda cik skaistas vārdu spēles var izveidot ar latviešu valodu.


Imants Daksis - Vēl nedzimušas reliģijas templī


Nebūt ne mans pirmais Imanta albums, bet pats īpašākais noteikti. Ar šo albumu saistās kāds īpašs stāsts. Tātad. Man ļoti ļoti tuvs un mīļš cilvēks man sagādāja brīnišķīgu dāvanu un reizē pārsteigumu. Kad Daksis grasījās ierakstīt šo albumu, viņš to darīja par ziedojumiem. Sistēma bija vienkārša - ziedot diska izdošanai naudiņu un tu automātiski iegūsti jauno albumu par brīvu, tiec uzaicināts un prezentāciju, kurā ir tikai ziedotāji un tavs vārds uzvārds tiek nodrukāts uz albuma. Nekad neaizmirsīšu kā acu_mirklis man sagādāja šo pārsteigumu - noziedoja par mums abiem. Tāpat vienmēr atcerēšos albuma prezentāciju kādā izbījušā konditorejas pagrabā, Rīgas centrā. Kaut arī ar maziem burtiem, bet esmu aizķēries Latvijas mūzikā. Esmu pateicību parādā.

100 Baltas Dvēseles - Jūtīgs Un Atdalīts


Pēc manām domām, skaistākais (gan muzikāli, gan noformējuma ziņā)pagājušā gada albums Latvijas mūzika. Pirmo reizi grupu izdzirdēju Radio NABA ēterā gada nogalē. Kā jau tas man bieži mēdz gadīties, biju palaidis garām albuma iznākšanu un godīgi runājot, nemaz nenojautu par šādas blices esamību. Taču tad kļūdu laboju. Diemžēl šīs CD nav nonācis pie manis ne fiziskā formā, ne arī MP3 variantā, bet es to pēc iespējas klausos visai bieži, dažādās interneta vietnēs. Un ja ne dižķibele, tas jau sen gulētu manā plauktā. Skaistas dziesmas skaistiem ziemas vakariem. Zvaigžņu zaglis atsauc atmiņā skolas ziemassvētku pasākumus, kad viena klasesbiedrene, gandrīz katru gadu skaitīja šo dzejoli.....

Laikam beidzot esmu nobriedis un saņēmies uzrakstīt par mūziku un albumiem, kas mani ietekmējuši, atstājuši savas pēdas un visādi citādi pavadījuši mani līdz pat šodienai manā muzikālajā ceļojumā. Takā darbs to visu apkopot ir diezgan apjomīgs, sadalīšu to vairākās daļās. Paldies Elīnai par pamudinājumu.

Šis ir turpinājums iesāktajam. Gribu tikai atgādināt, ka šie nav mani mīļākie albumi. Par tiem citreiz.



Šoreiz gribējās pieminēt tās sieviešu izpildītājas, kuru mūzika man ir tuva un mīļa, asociējas ar kādu manas dzīves posmu un atmiņām, tāpat, ka kad runāju par iepriekšējiem albumiem.


Kate Nash - Made of Bricks


Gadus 4-5 atpakaļ es nekad nepieļāvu domu, ka man varētu patikt kaut kas no popmūzikas. Bet pirms gadiem trīs, es iedraudzējos ar Radio SWH Lielo vakaru. Šķiet tur arī izdzirdēju, savā laikā tik populārās, Kate Nash dziesmas Foundations un Mouthwash. Kā jau rakstīju vakar - Dresden Dolls darīja savu. Nav labākas dziesmas kā pasūtīt čali kā Foundations. Keitas enerģiskā klavierspēle un visi pārējie instrumenti veido ļoti jauku un klausāmu popmūziku. Bet par visu vairāk man patīk viņas vienkāršība un dziesmu teksti. Šo albumu bieži ieslēdzu tīrot māju. Sievišķā enerģija!

Regina Spektor - Begin to Hope


Principā es neatceros, vai tikai nevajadzēja iepriekšminēto mainīt vietām ar šo, bet tam nav īpašas nozīmes,jo šos abus praktiski klausījos reizē. Nomainot vienam otru. Jau pagājuši vairāk kā trīs gadi kopš albuma iznākšanas, bet manās acīs tas nezaudē aktualitāti. Joprojām nespēju ieklausīties un pierast pie jaunākajiem ierakstiem. Ja Kate Nash CD bija dziesma ar ko "pasūtīt", tad šajā, ir viena no, manuprāt skaistākajām mīlas dziesmām - Samson. Lai nu kā, bet nu jau esmu iemīlējis arī jaunāko no Reginas - Far. Kad kādā no vasaras vakariem braucu ar velosipēdu pretī saulrietam un austiņās skanēja dziesma Better, es pirmo reizi mūžā apjautu cik liela dāvana ir spēja muzicēt un radīt mūziku.

Norah Jones - Feels like Home


Skaists albums ar skaistam dziesmām. Ja svētdienas rīta kafija un šīs saldsērīgās skaņas, diena būs ideāla apcerei un mierīgai atpūtai. Noras dziesmās gan klavieres ieskanas reti, jeb drīzāk tās nav pamatistruments, tomēr viņas samtainā balss mani paņēma un nav nekā labāka pēc nervozas dienas kā pāris dziesmu no šī CD. Šis ieraksts ir tik daudz apspriests, ka nevēlos izplūst liekvārdībā.

Laikam beidzot esmu nobriedis un saņēmies uzrakstīt par mūziku un albumiem, kas mani ietekmējuši, atstājuši savas pēdas un visādi citādi pavadījuši mani līdz pat šodienai manā muzikālajā ceļojumā. Takā darbs to visu apkopot ir diezgan apjomīgs, sadalīšu to vairākās daļās. Paldies Elīnai par pamudinājumu.

Šis ir turpinājums iesāktajam. Gribu tikai atgādināt, ka šie nav mani mīļākie albumi. Par tiem citreiz.

Various artist - Vanilla Sky (Original Soundtrack)


Es ilgi doāmju vai ir godīgi iekļaut izlasi, bet tad sapratu un atcerējos cik daudz esmu to klausījies, kā arī cik filma man ir mīļa. TE bija tik daudz man tuvas mūzikas, ka tā arī kļuva par manu nakts izlasi. Un reizēm naktīs kad nevarēju aizmigt - es vienkārši laidos miegā skatoties filmu. Brīnišķīgākās dziesmas no izlases -
Everything In Its Right Place - Radiohead
Have You Forgotten - Red House Painters
Svenfn-g-englar - Sigur Ros
Last Goodbye - Jeff Buckley
Vārdi runā paši par sevi. Arī šo disku es noteikti varētu pievienot saviem pašiem lielākajiem favorītiem.

Alexisonfire - Alexisonfire


Mana pirmā iepazīšanās ar hardcore. Es biju kā ķerts un HC, pēc šī albuma noklausīšanās. Kolekcionēju viņu video. Klausījos caurām dienām. Un tas turpinājās salīdzinoši mazu laiku. Tagad reizēm, kad sagribas ko trakāku uzlieku šo disku, taču mani īsti vairs nesaista šī mūzika. Kad vasarā sanāk mīties kilometrus ar riteni, nav nekā labāka par HC - HCPunk, bet tas arī vis. Šis albums man vienmēr paliks tuvs, jo tomēr laiks, kurš pavadīts mēģinot iedziļināties un arī saprotot to, nav zemē nomests, jo savu devu enerģijas tas iedod pelēkajai un vienmuļajai rutīnai, kad tas ir tik ļoti vajadzīgs.

Dresden Dolls - The Dresden Dolls


Kad izdzirdēju Coin-Operated Boy pirmoreiz, likās, ka tā ir dziesma no kādas izrādes. Tālu no patiesības es nebiju, jo katra šī dueta uzstāšanās ir kā teātris. Amandas Palmer un Brajena Viglione izskats jau vien par to liecina. Viņu skatuves tēls ir - divi klauni/mīmi ar visai grotesku izskatu un arī instrumentālā ziņā viņu mūzikā ir tikai divi pamatinstrumenti, proti - klavieres un bungas. Daudz nevajadzēja lai es kļūtu par šīs grupas cienītāju. Ar šo ausīs es iesoļoju kārtējā ceļojuma sākumpunktā - klavieres un sievietes balss. Mani nemaz neaizvainoja reizēm tik feministiskie teksti. Bet to ir jādzird. Par šādu mūziku grūtu pastāstīt. http://www.youtube.com/watch?v=YAnyYTjjhJ0

Laikam beidzot esmu nobriedis un saņēmies uzrakstīt par mūziku un albumiem, kas mani ietekmējuši, atstājuši savas pēdas un visādi citādi pavadījuši mani līdz pat šodienai manā muzikālajā ceļojumā. Takā darbs to visu apkopot ir diezgan apjomīgs, sadalīšu to vairākās daļās. Paldies Elīnai par pamudinājumu.

Šis ir turpinājums iesāktajam. Gribu tikai atgādināt, ka šie nav mani mīļākie albumi. Par tiem citreiz.

Mogwai - Happy Songs for Happy People


Es pat neatceros kā sāku ceļot pa postrock laukiem. Bet zinu tikai vienu - šis bija pirmais albums no šī žanra. Es savā aprobežotajā pasaulē nemaz nenojautu par kaut kā tik skaista eksistenci. Kids Will Be Skeletons un Stop Coming to My House. Tas tik bija ceļojums pa apziņas koridoriem. Reizēm izdomāti teksti vijās manās smadzenēs kopīgā ritmā ar ģitārām. Šobrīd, sev par nožēlu esmu konstatējis, Mogwai palicis ārpus mana atskaņotāja robežām. Tur tagad maršē citi postrock censoņi, bet tieši viņi bija mani pirmie.

A Perfect Circle - Emotive


Ir tikai viena dziesma, kuras kovers (pēc manām domām) pārspēj Džona Lenona orģinālu dziesmai Imagine. Un Meinards to pasniedza vienkārši perfekti. Es nekad nebiju bijis liels Tool fans, bet pēc virtuāla ieteikuma ņēmu un nopumpeju šo albumu. Viss sākas ar jau minēto dziesmu un tā arī būtu palicis, ja ne šis ieteikums. Tik interesants un piesātināts skanējums, tik dažāds un patiess. Ja es kādreiz saņemšos izveidot videoklipu topu, tajā noteikti tiks iekļauts A Perfect Circle - Counting Bodies Like Sheep to the Rhythm of the War Drums un neapšaubāmi, tas pretendēs uz pirmajām vietām. Viena no dziesmām ar kuru modos un atvēru acis. Beigās šis ieraksts tika tiktāl nospēlēts, ka man par nožēlu jāatdzīst, ka tagad netīk to klausīties.

Damien Rice - O


Valda pasaulē zināma mistika. Daudzos manas dzīves svarīgos mirkļos mani pavada šī albuma populārākā dziesma The Blower's Daughter. Vienmēr tā nejauši ieskanas radio, manā atskaņotājā, reiz pat bija gadījums, ka to spēlēja kāds ielu muzikants brīdī, kad sašļucis gāju garām. Šis viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem ierakstiem. Tas mani cēla spārnos, ļāva izraudāties un vienkārši iepriecināja ar savu cilvēcību. Man bija pat veseli diski ar divām, trim šī diska dziesmām, kuras griezās atskaņotājā visu nakti. Lai man piedod Damiens, bet vis pārējais, kas tagad ir iznācis ir kaka. I can't take my eyes...
mmmm....

Laikam beidzot esmu nobriedis un saņēmies uzrakstīt par mūziku un albumiem, kas mani ietekmējuši, atstājuši savas pēdas un visādi citādi pavadījuši mani līdz pat šodienai manā muzikālajā ceļojumā. Takā darbs to visu apkopot ir diezgan apjomīgs, sadalīšu to vairākās daļās. Paldies Elīnai par pamudinājumu.

Šis ir turpinājums vakardienas iesāktajam. Gribu tikai atgādināt, ka šie nav mani mīļākie albumi. Par tiem citreiz.

Deftones - White Pony


Ja man būtu jānosauc visemocionālākais albums. Šis noteikti būtu Deftones garadarbs. Manuprāt pats labākais Deftones albūms un vismaz lidz šim neesmu atradis kaut ko, kas žanra ziņā līdzinātos šim darbam.
Visu pirms pie manis nonāca vienkārša, mājās pārrakstīta, kasete. Jau ar pirmajām skaņām man, kārtējo reizi, atklājās cita pasaule. Čīno balss. Skaņas un mūzikas dziļums. Tas bija vesels trieciens pa manām tīņa smadzenēm. Vairs neatceros cik asaru izraudāts klausoties emocionālo mūziku, bet zinu vienu šis nu reiz bija ieraksts ko es klausījos un klausījos atkal un atkal. Līdz kasete palika neklausāma un young_heart man iedeva orģinālo CD, kuru bija dabūjis no drauga. Tas tika pārcepts un drillēts līdz apnikumam.


Radiohead - Amnesiac


Tālajā 2001. gadā pie manis nokļuva savāds CD. Kā teica mans paziņā - "Kā tu vari tos britus klausīties?".
Bet es varēju. Un kā vel varēju. Pirms tam pa ausu galam biju dzirdējis tikai vienu dziesmu no viņiem un tā bija Creep (Nu protms, kas gan cits). Taču šis bija pavisam cits Radiohead, bet to es tad nesapratu. Es klausijos skaņās, Toma Jorka savādajā balsī kas mani aiznesa citā pasaulē. Knives Out un Morning Bell kļuva par drillējamajām dziesmām. Caur viņiem mans muzikālais ceļojums aizklīda lidz Muse pirmajiem albumiem un vēlāk arī līdz citiem britiem.

Staind - 14 Shades of Grey


Šis jau bija cits manas dzīves posms. Kaut kā beidzot biju ticis pie normāla datora un interneta pieslēgumu. Sākās mana muzikālās dzīves papildināšana. Protams Pirmais ko man vajadzēja bija visi Nirvana albūmi un grunger turpināja vākt un vākt. Es vairs precīzi neatceros, kā pie manis nonāca Staind. Šķiet Kopā ar Creed un citiem. Bet, kaut kā tieši šie iekrita man sirdī. Un Ārona balss un teksti, toreiz likās tik tuvi manai vientulībai. Es iemīlējos mierīgajās ģitāru skaņās un pavadīju šķiet kādu gadu klausoties Staind, Creed, Goo Go Dolls un citus līdzīgus māksliniekus. Caurām naktīm Winamp plejlistē grizās Staind 14 Shades of Grey un es klusi, aizvērtām acīm dziedāju līdz. Es pat nenojautu par viņu agrīnajiem darbiem.



Turpinājums drīzumā......

Laikam beidzot esmu nobriedis un saņēmies uzrakstīt par mūziku un albumiem, kas mani ietekmējuši, atstājuši savas pēdas un visādi citādi pavadījuši mani līdz pat šodienai manā muzikālajā ceļojumā. Takā darbs to visu apkopot ir diezgan apjomīgs, sadalīšu to vairākās daļās. Paldies Elīnai par pamudinājumu.

Pirmā daļa.

Sākās vis pavisam nejauši....

The Offspring - Ixnay on the Hombre


Bērnībā, kad pārsvarā man bija pieejamas kasetes visu pirms tiku ievilināts rokmūzikas/pankroka lauciņā. Sākās vis ar kādu kaseti, kuras noformējumā bija varen daudz kaulu :)
Tās bija The Offspring ceturtais studijas albums Ixnay on the Hombre. Greizīgas ģitāras skaņas. Dumpinieciskie teksti (kuriem gan toreiz nepievērsu īpašu uzmanību)ieveda mani rokmūzikas pasaulē. Burtiski ierāva. Kopā ar bērnības dragiem daudz nebija jādomā ar ko lai pārstāv sevi skolas popielā. Un tā mēs tur lēkājām pa skatuvi kopā ar young_heart un vel pārējiem, tā laika draugiem, ar paštaisītām ģitārām. Kā tagad atceros savu blondo pussaplūkāto parūku, jo protams nebiju pat redzējis, kā izpildītāji izskatās. Neatceros cik man bija gadu. Varbūt young_heart atceras? Atceros vēlāk jau tiku pie leģendārā Offspring ieraksta Smash un vel pats iegādājos Americana. Traks laiks tas bija. Pirmie aliņi un cigaretes.

Nirvana - Bleach


Pa to pašu ceļu līdz manām rokām nonāca melnbalta kasete. Satrauktu sirdi to atvēru ("Urā. Kaut kas jauns.") Un ieliku savā atskaņotājā. Pirmais spēriens pa manām ausīm bija Blew. Sākumā man tas bija par niknu, bet tad vel nenojautu, ka turpmāk Kobeins pavadīs mani tālākos gadus lidz pat šodienai.Kā tagad atceros, ka kasete pie manis sabija vien pāris dienu, jo man nepatika. Es drīz vien to atdevu, bet kaut kas iekšā mani tirdija rakt dziļāk. Un es tiku pie dažādiem mājās ierakstītiem un pārrakstītiem gabaliem kasetēs. Protams pirmais mani paņēma Smels Like Teen Spirit, Rape Me utt. Taču es nemaz nenojautu ka Kurts nav vairs starp dzīvajiem. Vēlāk man nāca apskaidrība un turpmākos gadus es ar tajā laikā sev tuvu draugu vācam visu ko vien varējam par Nirvana un Kobeinu. Bija dzimis grunger. Turpmākie gadi aizritēja grunge zīmē.
Bet kāpēc tieši šis albums? Šodien kad noklausos visu viņu albumus no A līdz Z es saprotu, ka man tuvākie ir In Utero un šis, bet šodienas noskaņojums ir par labu minētajai platei. Neviena grupa mani nav ietekmējusi un pavadījusi tik daudz kā Kobeins un viņa trijotne.

Nine Inch Nails - Downward Spiral


Reizēm sajutos pārāk aprobežots. Lielais brālis internets tajā laikā bija daudz daudz lēnāks un nebūt tik bagāts ar informāciju. Un ja arī bija, tad mūsu, bieži vien, ar alu pilnajiem prātiem nepietika sapratnes kārtīgi pameklēt Nirvana. Un mēs kolekcionējām ko vien varējām skanošā un skatāmā formātā par Kobeinu. Bet es biju noguris no vienveidības un kaut kādos mistiskos veidos manās rokās ieripoja augstāk minētais ripulis. Sākuma likās ka kāds slikti spēlē Depeche Mode stila mūziku, bet jo tālāk un vairak grimu šajā industriālajā un trakajā vājprātā (tā man to toreiz gribējās definēt), jo vairāk to iemīlēju. Man nav ko lieki piebilst Vislabāk to šo CD raksturo vienas manas klasesbiedrenes izteiciens - "Tas nav disks. Tas ir Dievs." Un manā dzīvē bija ienākusi elektronikas deva....


Ja nu kāds tika tik tālu....turpinājums sekos......

Lipīgs viss jaunais.
Iegrimstu skaņās.
Man laikam vienmēr mūzikā vajadzīgs piedzīvojums lai mūzika neapniktu kā ikdienas maršruts, kurš vienmēr izrādās aplis.
Gribu pats savu raidstaciju. Tādu īstu. Ar raidītājiem un antenām. Apspēlētiem vinniliem un tūkstošiem citu ierakstu. Mazu, mājīgu telpu kurā sīc elektroierīces un pārņem to izdalītais siltums, kurš vienmēr ir mazliet savāds.

Kaut kā dikti pielipa šie divi gabali

http://www.youtube.com/watch?v=xkg7b9jUkJk&feature=related

http://www.youtube.com/watch?v=smVxgRHrch0&feature=related

Redz kā ir. Neskati vīru pēc cepures un ne tikai. Dīvaini tipāži man pagadījās šodien apkārt.
Pirmais -
Man ir kāds mācību biedrs, kuram ļoti labpatīk apbērt pasniedzējus ar muļķīgiem jautājumiem. Man reiz pavisam dīvaini likās, kad viņš bija pārliecināts ka skandas datoram (piemēram 5.1 vai 2.1 komplekts) katra maksā uz cenu zīmes norādīto summu, vai tie paši jautājumi kā ar tīru skābekli bagātināt eļļu. Tikko beidzas nodarbības, viņš skriešiem pamet skolu lai pavadītu atlikušo dienu pie datora, kā viņš pats saka: "Spēlēt spēlītes un sēdēt draudziņos". Tad nu redz man reiz ir sanācis tā ka ir pāris garlaicīgu lekciju trīs stundu garumā. No rīta minētais tipiņš lielās ka paņēmis līdzi žurnālus un viņam nebūšot garlaicīgi. Nodomāju vismaz vel kāds negulēs. Es gaidīju kad lekcijā no somas tiks izvilkts kāds plikumu žurnāls vai vismaz kaut kas par mašīnām, bet nekā. Skaisti sakārtotus no savas somas viņš izvelk pēdējos Rīgas Laiks numurus. Var jau būt ka es tikai esmu steriotipu pārņemts meža dīvainītis, bet no cilvēka kuram neinteresē nekas no kultūras utt....Rīgas Laiks?
Otrais -
Nepatīkamās režīma maiņas dēļ esmu spiests salt krietnu laiku autoostā. Nu jau esmu apradis ar bezpajumtnieku klātbūtni uzgaidāmajā telpā, pieradis pie baložu ķēzīšanās (par laimi man neviens nav trāpījis ) un nebeidzamās steigas. Parasti cenšos atrast kādu tukšāku solu rindu un iekārtojos uz lasīšanu līdz autobusa atiešanai. Reizēm gadās interesanti pavērot cilvēkus, atraujot acis ik pa brīdim no burtu virknēm, lai pavērtos cilvēkos. Šoreiz man netālu, nenosakāmas krāsas šķidrumu, no minerālūdens pudeles, malkoja trīs cilvēki. Divi vīrieši un nenosakāma vecuma sieviete novazātā kažokā. Sarunās neieklausījos, bet dzeramā saturu, pēc gaisā esošās smakas varēja sajust. Pats dīvainākais bija brīdī, kad pēkšņi pacēlis acis konstatēju ka "dāma" stāv manā priekšā un slāvu mēlē man sāk lūgt naudu maizei, jo redz dzeramajam esot sanācis bet maizei nepietika. Es uz brīdi biju tā apjucis ka pat nezināju ko atbildēt. Varēju jau izlīdzēties ar dežurējošo - man nekā nav. To visai bieži nākas lietot ja dienā sanāk daudz pārvietoties attiecīgajās vietās. Taču lūgums bija tik neparasts. Es tikai noteicu, ka man žēl ka tā sanācis un devos ārā pasalt pirms autobusa pienākšanas.
"Katram savs"; tā mēdz teikt cilvēki........

Cik savādi no rīta saulei spīdot rosīties pa virtuvi. Dārd Sex Pistols - God Save The Queen un paceļ rakstāmgalda putekļus dejā virs istabām. Kārtīgi ieturējies un grāmatas padusē pasitis došos ārā. Jauku jums un siltu sauli :)

Kad tev ir pilnīgi sajaukts dienas režīms uznāk dusmas uz visu pasauli. Kāpēc vairs nav agri jāceļas? Atceros kā tagad, ka no rītiem hipnotizēju nepielūdzamo pulksteni, kurš nepārprotami norādīja, ka jāceļas, bet tagad, kad zinu ka varēšu pagulēt tas šķietami velkas. Sekunžu rādītājs skrāpē manas smadzenes. Salīdzinot ar agro rīta cēlienu, man ir pārāk daudz cilvēku apkārt. Mani traucē slāviskās lamas un simti, kuri pacietīgi sagaida, pavada, iekāpj un izkāpj pāris kvadrātmetros ielu malās. Ir pārāk jūtams svins Kalnciema ielas pagalmos un izmeši spiež pie zemes. Vakari - nepārprotamas auto virknes uz tiltiem un ielām, bet tas ir laiks kad mazliet nervozi ieslīgt krēslā, iespraust vadu un apcerēt dienas iegūto vērojot lielpilsētas pazušanu otrā loga pusē ripinoties tuvāk jūrai.
Un sasodīts.
Jā.
Es jūtos labi.

Darbi bija sastājušies kā mašīnas sastrēgumā, kuras pa laikam mirkšķina savas stopgaismas. Saraustīta ritmā, nervozi gaidot, kad varēs startēt. Toties cik viegli tagad būs iekrist miga. Mmm... Labākas zāles pret galvassāpēm izrādās mīļi vārdi un silta tēja ar šokolādi. Turklāt redzēs kāda man būs atzīme. Šokolādi ēdu zinātniskos nolūkos. :) Gatavojos ieskaitei. Bet tagad gan satīties segā, uzkūpināt kādu vīraku, iedegt sveci un mazliet palasīt.

Sapņosim par pavasari.

Tauriņi vēderā. Skudriņas pa muguru. Katra stunda tiek mērcēta melnā kafijā. Katra stunda ievelk pa sarkanai dzīsliņai acī. Paldies -
Sniegam
Grādiem
Balsīm
Cilvēkiem
Visiem
Visam
Saprātam
Tikai mazliet bail iemigt un vel vairāk pamosties.