Ir tik sasodīti daudz durvju. Ir simtiem detaļu un sīkumu. Ir tik daudz laika, bet reizē tik pat maz.
Bet šovakar tur bija brīnišķīgi. Smaržo pielijušais gais un ieplūst tik dziļi, ka uz brīdi likās es noreibšu. Tur gandrīz apklusa šosejas pulss. Tik ļoti gribējās redzēt tauriņus, bet viņi jau laikam gulēja. Tauriņi vispār guļ? Šovakar nebija kam pajautāt. Es ieelpoju atkal. Tik dziļi, ka man pat iesāpējās.

Aizkavējusies pavasara tīrīšana. Sen jau gribēju atbrīvoties no rēgiem. Paņemšu lielu kasti un atdošu tos tai. Lai viņi dzīvo manas mājas bēniņos. Starp grāmatu kalnu un pārējiem rēgiem. Pietiek.

Paņemšu un lēni elpojot aizvēršu acis. Sirdi silda maza cerība.
Rīt uzcelšos agrāk lai sasveicinātos ar piemirkušajiem ceriņiem ilgāk kā parasti. Lai viņus uzklausītu un ļautu mitrajiem zariem pieskarties kailajām plaukstām. Ļaušu tās atdzesēt no nerimstošajiem glāstiem un sitieniem.

Ietīšos šovakar segā un ar ausīm skaitīšu lietus lāses, kuras ar skaļiem pakšķiem sitas pret palodzi. Dūmi no vīraka, un kūpoša piparmētru tēja.
At night I wake up with the sheets soaking wet
And a freight train running through the
Middle of my head
Un tā vel simtiem reižu. ....

At night I wake up with the sheets soaking wet
And a freight train running through the
Middle of my head
Only you can cool my desire
Im on fire

http://www.youtube.com/watch?v=xzQvGz6_fvA&feature=related

http://www.youtube.com/watch?v=Kx6MGHp8S70&feature=related

Nesteidzīgi laipoju pāri peļķēm mājās. Ļāvu lietum šovakar mani nomazgāt. Laipoju veltīgi, kājas tāpat ir slapjas un dvēsele mazliet piemirkusi. Stunda ar Bon Iver pilnīgam mieram. Pietrūkst tikai kamīna un mugura, pie kuras piespiesties.

Saulesstars izcēla no gultas agrāk. Iešu viņu apraudzīt tuvāk.
Labrīts.

Debesis nav tikai fiziska parādība, tās ir vieta mūsu bezgalīgajām ilgām vienam pēc otra. Ilgām pēc cilvēkiem un sapratnes. Ilgām pēc sapņiem un vieta, kur pelēkā dienā meklēt sauli. Vel trīs dienas un trīsciparu skaitlis.

Tu doma ka tev vajag vairāk nekā tev ir
Vairāk kā tu vēlies
Vairāk ka prasa sirds
Un kad tev jau tev ir tas viss
Tu vairs neesi brīvs

Un lai katrs rīts ir mans. Es eju meklēt sauli.

Jūra - man skauž tavas viļņu mierīgās kustības šonakt, tava čukstošā balss un mēnes atspīdums rāmajā ūdenī. Es gribu būt daļa tevis šonakt.
Ūdens, kurš aizplūst un satek atpakaļ tavā klēpī.
Vel tikai mirklis līdz mēs metīsimies kā viļņi viens pret otru lai sašķīstu tūkstošos mazu daļiņu. radītu savu jūru, kurā mēs paši atspīdēsim ka tas lielais apaļais, dzeltenais tur augšā, virs manis.
Es uzliku kapuci, lai nesalst ausis un soļoju mājās, lai iekristu gultā un pa atvērto logu tev nozagtu zvaigznes, kuras ielikšu tavās siltajās rokas. Vel mazliet, bet es atvēru acis...

Karsti. Odi. Atkal karsti. Atkal odi.
Sezona atklāta.
Sveika vasara.
Aiz muguras palicis pusgads. Par laimi veiksmīgi nobeigts un vel viens diploms ko piekarināt uz nagliņas. bet gandarījuma sajūta gan sēž iekšā. Tas gan.
Šobrīd tikai pietrūkst pienākuma sajūtas pret darba dienu rītiem.
Nav iemesla celties. Ja nu vienīgi sev...

Jāiet pakauties ar odiem un sauli.

Liels, neprātīgs skudrupūznis izrāpjas no vienas metāla kastes, lai ierāptos nākamajā, lai turpinātu pienākumus pret sevi, pret pilsētas neremdināmo asins pumpi. Cilvēki bēg no lietus, it kā tas būtu kādas Holivudas apokalipses filmas pasaules gala vēstnesis, skābais lietus, vai kas tam līdzīgs. Caur izdilušajiem bikšu ceļgaliem mazās pilītes svilina sakarsušo ādu. Dur ar savām adatām. Es nebēgu. Man nav no kā bēgt. Es slīdu lēnāk par steidzīgajām sievietēm ar iepirkumu maisiem, kuros sakrautas vakariņām paredzētais. Par meitenēm, kuras baidās ka viņu kosmētika varētu notecēt, no šī tik sasodīti negaidītā lietus. Starp ubagiem un dzērājiem tunelī. Sekundes. Dienas tūkstošā daļa un iela atveras savā plašumā. Es traucēju vispārējais steigai slīdot cauri peļķēm, paceļot acis, ļaujot lietum noglāstīt seju.
Nākamā metāla kastīte. Nākamā ikdienas stunda, varbūt vairāk...Gribas atrast acis starp visiem tiem mehānismiem, uz stikla ir tikai manējās. Stunda, varbūt vairāk...Šņāc šoseja, pulsē ikdiena. Ķermeņi skrien...

Debesis lai plīst šonakt. Lai tās sarauj zibeņi. Klusums ir tik skaists.

Jūras neviena nesaprastie čuksti atbalsojas istabā. Tie mani piecēla no dīvāna. Alus un saule. Mazliet rūgtens vakars. Smiltis paliek uz noplēstajiem bikšu galiem, lai sekotu man līdzi uz majām, piebārstīt grīdu. Gandrīz mehānisks klusums šosejas malā, vel pāris soļi un es dzirdu tos čukstus un varu tos aizsniegt ar roku. Pieskarties vēsumam, tik rāmam kā debesis šovakar.

Tā tikko nopļautā zāle vairs nesmaržos nekad. Tā ir mana mirkļa unikalitāte. Tas ir izkritums no ritma ikdienas impulsa. Mirklis pirms nākamā apļa.

Sarkana saule kā vīns. Smarža pirms negaisa un pat kaijas pieklusušas. Tā smaržo sākums, tikai kam? Gribu lai šonakt ducina un zibeņo. Lai aizskalo visu.
Laiks ir tik neapturams. Un tas mazās, tikko plaukstošās lapas. Gribu pavasarim nospiest stop pogu. Gribu lai visu laiku mostas kas jauns.

Vel mazliet un tu jau būsi klāt. Es ielaidīšu tevi savā sirdī un domās. Es atļaušu tev ienākt un visu apgriezt otrādi. Tava saule jau tagad spēlējas caur noputējušu stiklu uz apdzeltējušu rūtiņu klažu lapām. Es mazliet pievēršu acis. Tikai uz mirkli, lai tavs tēls nesalauztu manu sirdi. Ieelpa. Izelpa.
Es ieraudzīšu tikai tev raksturīgās zilās debesis un zvaigžņu lietus kurus tu man dāvāsi naktīs. Tu varēsi mani balināt, kā tos uzrakstus šosejas malā.

Es tevi gaidu vasara. Es tevi gaidu saule.

Savādi tas mēness spēlējas ar ēnām šovakar. Pieliekot priekšā roku puspavērtajam logam, es spēlējos ar dzeltenīgas gaismas stariem manā istabā. Velku uz sienas apļus, zīmēju vārdus. Kaut kur tur - pavisam dziļi manu domu plauktos, stāv apputējušas domu klades biezos vākos. Esmu tās izlēmis izmest. Izmest savā pavasara tīrīšanā. Nolikt pie krāsns. Noderēs iekuram, aukstos ziemas vakaros, kad ārā staigās ziemeļu vēji un putenis. Noderēs lai sasildītu rokas un uzvārītu tēju, ar ko tevi pacienāt.
Kaķis klusiem solīšiem staigā tepat, man blakus gultai. Viņš gribētu būt suns, jo tad mēs kopā varētu kaukt pret mēnesi šovakar. Bet viņš ir tikai kaķis. Un es esmu tikai cilvēks. Mēs esam tikpat īsti, cik tā lielā oranža ripa, tur virs koku galotnēm. Mums tikai jāaizver acis, lai tās atvērtu tad, kad būs pienācis rīts. Tad, kad ārā čivinās zvirbuļi. Tad tevī pamodīsies pirmatnējais, bet manī, mans pavasaris. Bet tagad, guli manu draudziņ. Guli.

Kāds slikts puika es esmu ...... :)

Ieskatīties acīs tik dziļi, ka var notrīsēt no to dziļuma. Ieskatīties sevī un saprast. Izjust un vēlēties. Viens vakars, divi, trīs....laiks ir nepielūdzams. To nevar apturēt, to nevar saīsināt.