Savādi tas mēness spēlējas ar ēnām šovakar. Pieliekot priekšā roku puspavērtajam logam, es spēlējos ar dzeltenīgas gaismas stariem manā istabā. Velku uz sienas apļus, zīmēju vārdus. Kaut kur tur - pavisam dziļi manu domu plauktos, stāv apputējušas domu klades biezos vākos. Esmu tās izlēmis izmest. Izmest savā pavasara tīrīšanā. Nolikt pie krāsns. Noderēs iekuram, aukstos ziemas vakaros, kad ārā staigās ziemeļu vēji un putenis. Noderēs lai sasildītu rokas un uzvārītu tēju, ar ko tevi pacienāt.
Kaķis klusiem solīšiem staigā tepat, man blakus gultai. Viņš gribētu būt suns, jo tad mēs kopā varētu kaukt pret mēnesi šovakar. Bet viņš ir tikai kaķis. Un es esmu tikai cilvēks. Mēs esam tikpat īsti, cik tā lielā oranža ripa, tur virs koku galotnēm. Mums tikai jāaizver acis, lai tās atvērtu tad, kad būs pienācis rīts. Tad, kad ārā čivinās zvirbuļi. Tad tevī pamodīsies pirmatnējais, bet manī, mans pavasaris. Bet tagad, guli manu draudziņ. Guli.