Jūras neviena nesaprastie čuksti atbalsojas istabā. Tie mani piecēla no dīvāna. Alus un saule. Mazliet rūgtens vakars. Smiltis paliek uz noplēstajiem bikšu galiem, lai sekotu man līdzi uz majām, piebārstīt grīdu. Gandrīz mehānisks klusums šosejas malā, vel pāris soļi un es dzirdu tos čukstus un varu tos aizsniegt ar roku. Pieskarties vēsumam, tik rāmam kā debesis šovakar.

Tā tikko nopļautā zāle vairs nesmaržos nekad. Tā ir mana mirkļa unikalitāte. Tas ir izkritums no ritma ikdienas impulsa. Mirklis pirms nākamā apļa.