Pasaule visu laiku griezās un kad uz mirkli sagribējās to apturēt, tai nebija bremžu. Paņemu grāmatu, savu novokaīnu dvēselei. Ieritinājos lielajā, mīkstajā krēslā ar tējas krūzi. Maza atpūta pirms mocību dienas skolā. Tagad jūtu kā caur bikšu staru saule mēģina izlauzties lidz ādai. Sasildīt un apņemt, neskatoties uz -20, kuri šobrīd valda tur, ārā. Ka lai tu cilvēks negaidi pavasari? Aiz mana loga sniegs sniedzas lidz ceļiem un katru rītu sals dzeļ degunā. Zvirbuļi vakar bija īpaši skaļi. Pavisam drīz draudziņ. Vel mazliet. Bet nu gan - jaukas darba, skolas, nekonedarīšu dienas jums visiem.