Tik ļoti sagribējās, ko neaizmirstamu. Tik ļoti, ka es nespēju pretoties. Un tad es atceros to, ko reiz jau esmu darijis. Ko neprātīgu.
Soļojot starp tika daudzajām peļķēm zem zvaigžņotas debess un nenožēlot ne minūti. Paņemt trepes un kāpt augšā. Kāpt tuvāk zvaigznēm, lai māju ēnās noslēptu atlikušo, kas grauž. Noslēptu tā ka nemāku vairs atrast. Ietīties segā un pasapņo. Kaut kur virs zemes. Aizver acis un sapņo par siltām plaukstam, tavās aukstajās. Kad tu jau gandrīz pieskaries, tam otram, kurš tavuprāt, tev ir blakus - tu notrīci un atver acis uz pašas jumta kores malas ar izmirkušām kājām. Viens. Sadzirdi tikai savu elpu. Redzi kā rīta saule spēlējas ar miglu. Aizsmēķē cigareti un dodies iekšā, pēc rīta kafijas.