fingerprints

Tāda sajūta, ka šodien visi dikti joko!
Draudzene šodien no rīta esot izšķīrusies no drauga. Un man tikai smiekli nāk! what?! Sēžu un gribu raudāt. Un alu. Pagaidi - What?!

Kas notiek?
Pagaidi - nemaz negribu zināt.

dzīvoju ar puspavērtām acīm. kad paver plaši - @#%%%^^^$##^&%&#%^##%$@$@$#

Pēdējā laikā kaut kā jocīgi. Visu laiku nepamet sajūta, ka kāds uz mani skatās, novēro un pat izseko. Šis Kāds vienmēr ir Neviens. Tikai māņi. Tas viss ir tikai sajūta, ne realitāte. Piemēram, šodien, braucot trolejbusā sēdēju un lūkojos ārā pa logu, līdz man pēkšņi likās, ka kāda kundze nāk uz manu pusi. Tiklīdz pagriezu galvu, lai kundzi aplūkotu - iedomas pārspēja realitāte. Jā, tur stāvēja dāma, taču viņa ne bija manā tuvumā, ne arī kustējās un vispār-stāvēja ar muguru pret mani. Un tā sajūta pēc sajūtas - tad paskatās - neviena nav, tad izseko- neviena nav, tad novēro - neviena nav. Nostājas blakus - neviena nav. Ne vienmēr šī sajūta ir patīkama.
-
šovakar lūkošos Jaunajā vilnī.

Kādam vēl šodien atnāca kaut kāda sasodīta sms ar tekstu, ka kaut kādā x akcijā ir laimēti 300ls, lai tos saņemtu esot 5minūšu laikā jāzvana uz to numuru?
ar mani šādi joki notiek pirmo reizi.

Tagad es domāju - kā lai pasaku, ka plkst.15.00 es eju prom. Kino, johaidī!
šobrīd man ir baigi sarežģītā dzīve.
sāku pārāk izlaisties.

Es jau varu iedomāties, ka ir cilvēki, kuri lasot šo rakstu iekš mango.lv sit plaukstiņas un priecajās. Arī pie tamlidzīgiem ierakstiem.
Man ļoti žēl viņu.

Nē, es tikai pārkopēju virsrakstu. Man pat smiekli nenāk redzot šīs muļķības.

Šodien sanāca gaidīt Forum Cinemas atvēršanu plkst.10:00
Ak.Mans.Dievs.

Es ārā nelīdīšu ātrāk par to mirkli, kad pierims tas sasodītais lietus. Manis pēc es darbā varu būt tikai pusdienlaikā. Man jau šī diena nepatīk.
 -
Un ne jau pret lietu man kas netīkams. Es neciešu lietussargus! Kā sugu. Vnk.

ūdeņi ir sašūpojušies.

Es dzīvoju, bet tajā pašā laikā nedzīvoju vispār. Pārāk tālu no visiem. Pārāk daudz 'nē'.

Runājot par tualetes podu, man tika ieteikts klusēt un vēlreiz klusēt. Arī tad, ja ko prasa. Galu galā, viss joprojām darbojas tā kā no paša sākuma. Vien vizuāli šis tas mainījies.
Es klusēju. Es gan nezinu vai es klusēšu, ja man kāds konkrēti pavaicās, kas par lietu un notikumiem bijuši.
-
Šodien darbā klanījos - sēžot pie datora. Baisi pretīga sajūta. Sasodītā ne-izgulēšanās un rīta steiga.
-
Rītdienas plāni mani ved uz TB. Svinēt. Ne jau manu uzvaru un laimi. Aijū. LKA.

ka ir tik daudz foršu cilvēku uz zemes šīs. Prieks un smaids.

Šodien gribēju būt baigi apzinīga. Upurēju matu ķemmi, make up un skrēju uz darbu.
Rezultāts - 40min sēdēšana aiz durvīm.
Ļoti labi, ka man grāmatiņa bija līdzi. Laiski apsēdos un lasīju. Un drīz vien jau biju iekš telpām.

ES tagad sēžu un domāju vai man vispār pēdējo nedēļu laikā ir bijis kāds rīts, kad es neesmu aizgulējusies un kad man nav bijis pa galvu un kaklu jāskrien turp, kur man jābūt. Tas sāk nogurdināt.

Sāku domāt stulbas domas. Ātri no tām jātiek vaļā. Pēkšņi sāk mesties pretīgi pašai no sevis un arī no tām pankūkām, kuras tas saskābušais piens garšīgākas nepadarīja. Es vienmēr esmu visai naiva brīžos, kad man jāspēj sev kaut kas no kaut kā pagatavot.
Uz galda stāv šokolāde un man pat nav vēlmes to ēst.
Nav labi. Nepavisam. Bet tā jau ir retorika.

Karsti un skumji.

Būs lieti, lieli lieti būs,
un mīļie sveiki atgriezīsies mājās,
caur dūnu pelnu sirmumu
tie neatpazīs mūs,
vien viņu bērni dzirdēs:
putni sarunājas.