fingerprints

Es tikko atcerējos, ka pēdējo reizi nesmukas lietas darīju dikti sen. depo. un sāku domāt, kad būs nākamā reize.

Šodien pusRīgu izskrēju ar basām kājām. Nācās iet visai ātrā solī, lai pēdas nenosviltu. Karsts!
Iemesls - manas mīļās(nu jau dead) čapatiņas izlēma iet citu taciņu - skuju taku, šo ceļu uzsākt viņas izdomāja uz Ģertrūdes ielas, es respektēju viņu dzīves pēdējo lēmumu un noāvu tās no savām kājām. Iebāzu savā universālajā somā un gāju tālāk, nu, jau bez savām mīļajām čapatām. Es ceru, ka viņas bija apmierinātas ar savu nodzīvoto mūžu uz manām kājām. Ak. Mīļas bija. Dikti.

dzīvoju ar puspavērtām acīm. kad paver plaši - @#%%%^^^$##^&%&#%^##%$@$@$#

Sāka sāpēt galva.
Sāku domāt -

- ēdusi tā kā kaut ko esmu.
- pārmērīgi raudājusi neesmu, faktiski nemaz(neskaitot rītos un norītos kamolus)
- saulē īpaši daudz uzturējusies neesmu.
- slima arī it kā nē.neesmu.

Sasodīts, galvassāpes tāpat vien mani neapmierina!

Es šobrīd varētu laimīga skraidīt/lēkāt apkārt un skandināt to, cik Dzīve ir skaista! un tamlīdzīgi. Bet nevaru.
Tāpēc, ka stulba. Un tāpēc, ka viss cits(faktiski pats galvenais) joprojām ir galīgākajā, atvainojos, pakaļā!
i vsjo!
--
Bet tā - viss ir labi. Tiešām. Labi. Uz šo brīdi un šo dienu.