fingerprints

šorīt viņa man zvanīja pati. bija mans wake up call.

Šo rītu dzīvoju ar sajūtu, ka ārā ir ziema. Dīvaina nostalģija man pret to ziemu, ņemot vērā to, ka ziema kā gadalaiks man nekad nav patikusi. Vienīgais prieciņš un labums ir tumšie ziemas vakari. Tie man patīk. Atgriežoties pie nostalģijas - laikam jau vainīgs pagājušās ziemas decembra mēnesis, kurš izrādījās sevī nesam visai patīkamās beigas, kuras pat neapjautu nākam, bet, jā, domas par decembra ziemu, sniegu un sajūtām liek smaidot smagi nopūsties. Par to tad arī iedzeršu rīta kakao. lai prieks visiem.

dzīvoju ar puspavērtām acīm. kad paver plaši - @#%%%^^^$##^&%&#%^##%$@$@$#

...
-Čau..(neizteiksmīgi)
-Nu, čau...(vēl neizteiksmīgāk)
...
(neizteiksmīgs klusums)

Sēžu un nevaru neko izdomāt. Briesmīga sajūta.
Telefons nezvana. Un nezvanīs.

Es šobrīd varētu laimīga skraidīt/lēkāt apkārt un skandināt to, cik Dzīve ir skaista! un tamlīdzīgi. Bet nevaru.
Tāpēc, ka stulba. Un tāpēc, ka viss cits(faktiski pats galvenais) joprojām ir galīgākajā, atvainojos, pakaļā!
i vsjo!
--
Bet tā - viss ir labi. Tiešām. Labi. Uz šo brīdi un šo dienu.

Tikko sapratu, ka atrisināta jau ir tikai viena problēma. Ar vīna klātbūtni organismā(pietiekoši lielā daudzumā) sākt risināt tās citas laikam jau nebūtu prāta darbs. Tik daudz man tā prātiņa pietiek. Pagaidām.