fingerprints

mana kārtējā bezgalīgā brīvība, mani kārtējo reizi ļoti sāpina.

Aspazijas dzeja no "Sarkanajām puķēm" man garastāvokli neuzlabo.
Kur tik neglābjami viss var sabrukt, man šķiet, ka tāpat kā vakar ap šo pašu laiku skrēju pēc saldējuma, šodien došos pēc alus.
Sagribējās cilvēkus un skaļu mūziku. Reiboni, reiboni, reiboni.

dzīvoju ar puspavērtām acīm. kad paver plaši - @#%%%^^^$##^&%&#%^##%$@$@$#

Es dzīvoju, bet tajā pašā laikā nedzīvoju vispār. Pārāk tālu no visiem. Pārāk daudz 'nē'.

Es šobrīd varētu laimīga skraidīt/lēkāt apkārt un skandināt to, cik Dzīve ir skaista! un tamlīdzīgi. Bet nevaru.
Tāpēc, ka stulba. Un tāpēc, ka viss cits(faktiski pats galvenais) joprojām ir galīgākajā, atvainojos, pakaļā!
i vsjo!
--
Bet tā - viss ir labi. Tiešām. Labi. Uz šo brīdi un šo dienu.