fingerprints

aizrakstiju bosam, palieku majas.

Meils no priekšnieka.
Strādā, mīļā.. strādā. Miegs nav pirmās nepieciešamības prece.
Kola gan. Un man tā ir.

Trakā universitāte, drausmīgās vēdersāpes un darbs mani nobeigs. Vismaz 3dienās esmu brīva. No darba.

Es zinu, ko gribu teikt, līdz ko atveru muti - tā viss. Vairs nekā nav. Vairs es neko neatceros. Ko es gribēju teikt? Briesmīga sajūta. Un tad maļos gandrīz pusminūti ar visādiem mulsumiem līdz beidzot atceros sakāmo.
Un pats dīvainākais ir tas, ka es aizmirstu pirms sekundes radušos domu.
-
Saruna ar.. un es cenšos valdīt asaras. Tāda izteikta iemesla pat nav.

Visu dienu līst. Stipri līst.
Es laikam no darba šodien neaiziešu. Negribu iet tur ārā.
Nē un nē.

'Viss būs labi'. Tā man paziņoja boss. Es viegli nopūtos. Un gaidu 3dienu.

Ik pa piecām minūtēm lūkojos ārā pa logu un ceru, ka priekšnieka šodien nebūs. Nu, Jūs jau ziniet - tādās dienās birojos ir svētki! Un brīvestība. Un.

Mūziku iekš darba pārspēj nemitīgie peles klikšķi, pamazām iekšēji mirstu. Tāda veida mūzika nav manā gaumē.

Tagad es domāju - kā lai pasaku, ka plkst.15.00 es eju prom. Kino, johaidī!
šobrīd man ir baigi sarežģītā dzīve.
sāku pārāk izlaisties.

Es ārā nelīdīšu ātrāk par to mirkli, kad pierims tas sasodītais lietus. Manis pēc es darbā varu būt tikai pusdienlaikā. Man jau šī diena nepatīk.
 -
Un ne jau pret lietu man kas netīkams. Es neciešu lietussargus! Kā sugu. Vnk.

Runājot par tualetes podu, man tika ieteikts klusēt un vēlreiz klusēt. Arī tad, ja ko prasa. Galu galā, viss joprojām darbojas tā kā no paša sākuma. Vien vizuāli šis tas mainījies.
Es klusēju. Es gan nezinu vai es klusēšu, ja man kāds konkrēti pavaicās, kas par lietu un notikumiem bijuši.
-
Šodien darbā klanījos - sēžot pie datora. Baisi pretīga sajūta. Sasodītā ne-izgulēšanās un rīta steiga.
-
Rītdienas plāni mani ved uz TB. Svinēt. Ne jau manu uzvaru un laimi. Aijū. LKA.

ka ir tik daudz foršu cilvēku uz zemes šīs. Prieks un smaids.

Šodien gribēju būt baigi apzinīga. Upurēju matu ķemmi, make up un skrēju uz darbu.
Rezultāts - 40min sēdēšana aiz durvīm.
Ļoti labi, ka man grāmatiņa bija līdzi. Laiski apsēdos un lasīju. Un drīz vien jau biju iekš telpām.

Ir ko bīdīt un stāstīt.

Es tagad visiem baigi gribu paziņot, ka es esmu darbā un pat negribu būt mājās, bet darbā un es esmu darbā. šitā te.

Laiks nenormāli velkas.
Un es esmu izdarījusi - neko.

Cik gan negaršīgam būtu jābūt kebabam, lai uz ietves ik pa dažiem metriem ar lieliem burtiem rakstītu KEBABS vai KEBABS PAR VIENU LATU? Neatceros vai tika minēts vārds GARŠĪGS. Plus, vēl ar bultiņu palīdzību norādītu kur un kā tad man jāiet, lai es varētu iztērēt vienu latu un apēst to izraklemēto kebabu.
Man pašai ar kebabiem ir tādas so, so attiecības,okei, mums vispār nav nekādu attiecību. Esmu ļoti aizspriedumaina un stereotipiska - nespēju ko tādu ēst, jo es sevi nomoku ar domām, ka es apēdīšu kādu mājdzīvieku vai kaut kā tā.
a, 'par vienu latu', bāc, tas taču ir diezgan sālīti. Labi barots mājdzīvnieks?
-
šodien prāts it nemaz nenesas un strādāšanu.
nomoka domas par kebabiem, mājdzīvniekiem un pašai šādas tādas problēmas uzradušās. atkal. nu, nekas jauns. tikai joprojām aktuāli.

Nu, tad, lūk, arī man darba diena ir beigusies. Jāsavāc savas mantiņas un prom no biroja. Rīt tas pats, kas šodien. Darba līdz ausīm, paldies Dievam, ir vasara!!

Plakstiņi neizturami smagi. Cīnos, cik spēju, jo man šim vakaram vēl šādi tādi pasēdēšanas un tv paskatīšanās plāni. Vispār, es apzinos, ka man starp šiem plāniem būtu arī jāiekļauj tas uzdevums, kuru man priekšnieks atsūtīja punkta vietā liekot :). Es pārceļu visas lietas uz 3dienu un rīt rītu.
Man jāgaida mana 1dienas vakara atkarība iekš tēvē un jācīnās ar sasodīti smagajiem plakstiņiem.
Nē nogurumam.

Uh, kāds karstumiņš jau 9.00 no rīta! Es ceru,ka karsti ies tikai ārā un saulē. Nekur citur karstas situācijas es šodien nevēlos. Nevēlos.(tas nozīme, ka tādas situācijas nedrīkst būt.), bet, ja iet karsti, tad tikai pozitīvā ziņā.
šorīt esmu ļoti kategoriska, zinu.