fingerprints

Pēdējā laikā kaut kā jocīgi. Visu laiku nepamet sajūta, ka kāds uz mani skatās, novēro un pat izseko. Šis Kāds vienmēr ir Neviens. Tikai māņi. Tas viss ir tikai sajūta, ne realitāte. Piemēram, šodien, braucot trolejbusā sēdēju un lūkojos ārā pa logu, līdz man pēkšņi likās, ka kāda kundze nāk uz manu pusi. Tiklīdz pagriezu galvu, lai kundzi aplūkotu - iedomas pārspēja realitāte. Jā, tur stāvēja dāma, taču viņa ne bija manā tuvumā, ne arī kustējās un vispār-stāvēja ar muguru pret mani. Un tā sajūta pēc sajūtas - tad paskatās - neviena nav, tad izseko- neviena nav, tad novēro - neviena nav. Nostājas blakus - neviena nav. Ne vienmēr šī sajūta ir patīkama.
-
šovakar lūkošos Jaunajā vilnī.

Man patīk, ka no iekšām nāk reāls skaistums.