fingerprints

ak, kā es šobrīd triecu savas naudiņas, lai pabarotu un apģērbtu savu izsalkušo un nosalušo dvēseli...
ak, man būtu nepieciešamība pabarot un apģērbt pašai sevi. arī.
bet es jau esmu pieradusi pagaidīt. es vienmēr pagaidu. gan arī sagaidīšu.

Izlēmu uz mājām nebraukt. Līdz studiju sākumam. Kaut kā tā. Ha! Smieklīgi. Un ar ko man šobrīd šis mans lēmums būtu jāsaskaņo? Kādu interesē?
Mieru, tikai mieru.

Pēdējā laikā kaut kā jocīgi. Visu laiku nepamet sajūta, ka kāds uz mani skatās, novēro un pat izseko. Šis Kāds vienmēr ir Neviens. Tikai māņi. Tas viss ir tikai sajūta, ne realitāte. Piemēram, šodien, braucot trolejbusā sēdēju un lūkojos ārā pa logu, līdz man pēkšņi likās, ka kāda kundze nāk uz manu pusi. Tiklīdz pagriezu galvu, lai kundzi aplūkotu - iedomas pārspēja realitāte. Jā, tur stāvēja dāma, taču viņa ne bija manā tuvumā, ne arī kustējās un vispār-stāvēja ar muguru pret mani. Un tā sajūta pēc sajūtas - tad paskatās - neviena nav, tad izseko- neviena nav, tad novēro - neviena nav. Nostājas blakus - neviena nav. Ne vienmēr šī sajūta ir patīkama.
-
šovakar lūkošos Jaunajā vilnī.

Man patīk, ka no iekšām nāk reāls skaistums.

Es sev ticu, lai arī dažkārt man tas aizmirstas.