Par vīriešiem un mazu bērnu vēdera izejām
Šodien abas bijām kino. Filma pārciesta godam, arī mazā kāri meta acis ekrāna virzienā (kā nekā Klūniju rādīja :D). Tiesa pusfilmā sekoja ikrīta lielā kaka,kas līdz filmas beigām jau bija tikusi garām autiņbiksītēm un cauri visām drēbju kārtām. Gluži kā zinādāma, izejot no mājas pedējā mirklī somā iemetu līdzi viņai arī citu krekliņu, ja nu kas. Un tas ja nu kas arī pienāca. Pēc tam piebļauta Alfas pārtinamā istaba (tik skaļus bļāvienus nebiju dzirdējusi) un lēna pastaiga līdz mājām.
Un arī ar autobusu šodien abas pirmo reizi kopā braucām (no rīta tomēr gribējās pagulēt, pirms tam biju noskaņota arī turpceļam ar kājām). Par to dalītas jūtas - puisis, kurš nevarēja pavākties malā, kad braucu ar ratiem iekšā pēc tam viņus palīdzēja izcelt.
Bet atmiņa pēdējā laikā nestrādā - labu laiku aizmirsu par e-talonu un nu jau pāris reizes atslēgu mājās pārnākot esmu atstājusi durvju ārpusē.
Un vēl pētu telefonus, kamēr esmu nobriedusi, ka gribu jaunu, jo it kā jau nevajaga, esošais iet, bet tā kā gribās. Galvenais, ko vēlos ir soļu/attāluma uzņemšana, lai būtu stimuls staigāt. Šī funkcija man patika.