Jau pirmajā dienā ķīmijas laboratorijā esmu apšļakstījusi rokas ar sudraba nitrātu. Ceru, ka tuvākā mēneša laikā neviens policists uz manām rokām nepaskatīsies un nesāks interesēties, kā tās nokrāsojušās ar nenomazgājamo tinti. Labi, nav jau tik traki, ir mazi melni punktiņi uz mazajiem pirkstiņiem un plaukstas ārpuses. (Nez tas nav variants īslaicīgam tetovējumam?)
Jutos neveikla un neko nevaroša darbojoties ar garajām ķīmiķu stikla pipetēm (biologi jau izlutināti ar mehāniskajām), līdz ar to paiet vairākas reizes, līdz pipetē iesūcu vajadzīgo šķidruma daudzuma. Bet jau otrajā dienā rokas trīcēja mazāk (un jaunu melnu punktiņu nav).

Sastādīju redīsus un salātus. Siltumnīcā jau silti. Rīt dosimies uz Valmieru pēc dēļiem, ko nomainīt siltumnīcai grīdu (ceru, ka tas būs iemesls, lai mīļotais palīdzētu izvākt visas tās drazas, kas sakrāmētas zem lecektīm). Tā kā dēļi ir kaut kā jāaprstrādā, lai nebojātos un mīļotā tēva krājumos stāvot daudz koši sarkanas krāsas, tad arī mana siltumnīca iegūs koši sarkanu vidusceliņu.