Kā es par viņu "ņirgājos"
Vēl kamēr esmu rakstāmajā noskaņojumā, varu pastāstīt, cik slikta esmu un lietoju vārdus, ko citi cilvēki nesaprot.
Viņas meitai skolā adīšana, ada ar manā, adatām. Pati Sniega karaliene no adīšanas neko nesaprot. Tad nu tagad meitenei beidzas paraudziņi un jāada izstrādājums, biju ieteikusi veikalu, kur lauku dziju nopirkt. Tālāko izklāstīšu dialogā, kas tā arī norisinājās.
sms no meitas setdienas rītā (aizbraukušas pirkt dziju): "Cik kamoli dzijas jāpērk, lai uzadītu cepuri un dūraiņus?"
sms no manis: "Tas atkarīgs no dzijas resnuma un garuma, prasiet pārdevējai. Ja braucat uz to veikalu Miera ielā, tad teorētiski pietiek ar vienu šķeteri divkāršas dzijas. Ja pērkat nevilnas dziju, vajadzētu būt, ka divas ficītes."
Nu jau vakars, satieku viņu:"Nu dziju nopirkāt?"
S.k.:"Jā, es vispār nezinu, kāda no tām īsziņām bija jēga. Mēs tik gudri nerunājām. Saņēmām tavu sms un sākām smieties, jo abas neko nesapratām. Tādus vārdus nezinām."
Es:"Bet tā tās lietas sauc."
S.k.:"Labi, viss pietiek!"
Sestdienas rītā, kad vīrietis devās lejā vārīt tēju dzirdējis sarunu. S.k. meitai:"Nones man dzijas kamolīti, kamolīti. Tev vēl ir tā sms, vai tu jau izdzēsi?"
Un es labu gribot domāju, ka teksts prasiet pārdevējai būs rupjš. Tā vietā laikam mana atbilde ierindojās starp reizēm, kad par viņu ņirgājos.