Šodien, kamēr darbā nespēju  vien sagaidīt, kamēr kolēģi ieradīsies pusdienās, radio sāka skanēt dziesma, kas kādreiz mani noturēja nomodā.  Un tad atcerējos, kā vidusskolas laikā, pēc divām gulētām stundām + vienas autobusā, gāju caur Vērmaņdārzu austiņās pilnā skaļumā klausoties šo dziesmu četras reizes un tai brīdī, kad nonācu skolā, miegs mani bija pametis pilnībā. Laikam tai visā saskatīju savdabīgu ironiju, jo nakts tika pavadīta mācoties. Bet šodien, kad viņa sāka skanēt, no radio tika izspiests maksimums un tika cerēts, ka neviens kolēģis tai brīdī neatnāks un neredzēs manu uzstāšanos :)