atklāsmes
Šodien satiku bijušo klasesbiedreni, no RV1ģ laikiem. Un pēc tam sāku aizdomājos, cik ļoti esmu nomainījusies. Ik pa trīs gadiem esmu mainījusies. Siguldā biju mazā, klusā, kautrīgā meitene, kurai labi padevās matemātika un kura bija gudra. Mainījos, kad atnācu mācīties uz Rīgu. Jo neviens mani nepazina un varēju visu darīt, kā gribu. Labi, varbūt tas savā veidā mani noreibināja, dažreiz varbūt būtu bijis labāk, ja uzvestos savādāk, smietos vai dziedātu līdzi klusāk,kādu šokētu mazāk, bet tas ir beidzies. Nezinu, to lomu tā īsti līdz galam izspēlēt nemācēju, jo apakšā tam visam trūka pašpārliecinātības par sevi. Bet tas posms ir beidzies un no tā palikuši jauki un labi draugi, pārējie - pārējos kaut kad satikšu skolas salidojumā, varbūt aiziešu uzvilkusi augstus papēžus un sarkanos zīda svārkus ar šķēlumu visas kājas garumā... Un tad Kristīne iestājās augstskolā un atkal viņu neviens nepazina. Un tad vēl uzradās mīļotais... Salīdzinot ar vidusskolas laiku esmu kļuvusi mierīgāka, salīdzinot ar Siguldas laiku esmu kļuvusi pašpārliecinātāka. Pūrā vedu līdzi labāko no visiem posmiem.