Ir, ir, ir! Līdz ar pavasari ir manī arī pamodies. Kaut kas. Atkal viņa, kurai ir sarkanās kurpītes, tikai augstos papēžus nu vairs nevar vilkt. Nē, var, tikai vienatnē.
Vakar atsāku vasaras skatienu kolekcijas papildināšanu. Sākot ar priekšnieci izejot no darba. Melnie, garie svārki un bezroku krekliņš, tumša lente ap matiem, mazliet violetas acis un koša šalle. Un jaka rokās un gājiens gar tramvaja sliedēm uz nākamo pieturu. Un tad nākamo, tikai keramikas nodarbības tuvošanās kavēja mani no ceļa Zoodarzs-centrs veikšanas ar kājām. Bet šāds gājiens prasītu pusotru stundu, ir pārbaudīts.
Šodien, solīts, iegūšu savā īpašumā kurpītes. Viņa māmmiņa vakar esot man nopirkusi. Lieldienās pie vecākiem aizbraucu viņa botiņās ieautās kājām, jo savus zābakus biju veiksmīgi noplēsusi un viņa mammai tas neesot gājis pie sirds un viņa esot ieraudzījusi jaukas kurpītes un esot nopirkusi... Ja man nepatikšot, derot viņai pašai... Nu ko man teikt un darīt par šādu lietu?..
Un sestdien beidzot aizgāju uz literāro akadēmiju... visu laiku nesanāca tais dienās... un tagad atkal ir jāraksta...
Un sestdien, sestdien ar viņu un manu mammu ejam uz Valta Pūces koncertu. Ar Vazdiku, Kauperu un Ozolu (vijolistu).
Un apsveicu jūs ar pavasari.