Vēl kādi sīkumi
Vakar ar mazajiem pie rokas abi gājām pa ielu un māmmiņa komentārs: "Jums piestāv." Saskatamies, un :"Vēl kādus desmit gadus es bērnus neplānoju. Es zinu, ka es varētu. Bet, vai to vajaga?.." Desmit gadus nē. Īstenībā, īstenībā pēc pieciem gadiem es gribētu. Ja godīgi.

-Es nevaru apsolīt, ka pēc pieciem gadiem būšu ar tevi precējies. Nevaru, lai man nav jālauž solījumi. Es par tādu lietu neesmu minējusi ne reizi, bet, ai...

-Kā es tev iepatikos?
-To nu tu pats labāk zini.
-Nu, es vienkārši rīkojos tā, kā sevi cienošam vīrietim jāuzvedas pret sievieti.. Mani vairāk interesē kā tāda meitene kā tu, varēji iepatikties tādam džekam kā man. Turklāt tik ļoti iepatikties.
-Kā tas ir - tāda meitene kā es un tādam puisim kā tev?
-Nu, tu taču paskaties - mūsu dzīves ir tik dažādas..
-Bet mēs paši nē...

Vakardien nogurums. Un viņš manā t-kreklā. Un tur blakus azotē dīvānā tik saldi un miegs mācas virsū un vienkārši tieku aizsūtīta gulēt, lai tūlīt taptu pamodināta, ka zvana, ka rīt (šodien) esot jābrauc uz Madonnu uz ralliju. Viņš nevarot nebraukt, bet mani grib līdzi... Apsolu braukt, bet septiņos no rīta, kad jāceļas ir tik grūti, jo tomēr trūkst miegs... Un tā man atļauj palikt. Vakar viņš esot darījis nepareizi, sakot, ka vēlas, lai braucu, ja reiz es to tik ļoti negribu... Lai palieku mājās... Un tā salds miegs līdz divpadsmitiem. Citas reizes jā, es labprāt brauktu, bet ne šoreiz. Un vērot skatīties, kā viņš pīpē daudz biežāk, klausīties, kā viņi lamājas, droši vien salt un visu dienu vērot mašīnās... zvans, ka viņi brauc mājās vēl nav bijis... vēl viņi ir tur... bet patiesībā, man ir skumji.. jo tā gaidīju, ka man būs brīvas svētdienas, kad varēsim būt kopā... no rīta gulēt un necelties... un šodien bijām domājuši vakar vakarā neuztaisīto fondī...