Sēžu mājās klausoties vienu vienīgu Opus Pro dziesmu "Šonakt". Koncertā iekš čē bē kā Aleks to izpildot skatījās uz mums, un smaidīja, kā mēs tur pirmajā rindā apskāvušies dziedam līdzi un skūpstamies...

Uznāca tāda, tāda dīvaina sajūta.
-Skaļi tie vārdi pateikti telefonā nebūtu nekas, bet paldies tev par nevienaldzību un rūpēm. Par to būšanas, siltuma un drošības sajūtu, kas rodas tev blakus.
-Mīļā tā ir mana laime, ka varu būt tev blakus, rūpēties par tevi un kaut nedaudz padarīt tavu dzīvi krāsaināku un skaistāku!
Un tik ļoti gribas būt pie viņa un saritināties blakus...
Tik sāpīgi laimīga...