Meitene no lietus
Beidzot bija stihija, kuras tā trūka. Tramvajā braucot nogurums pēc garās dienas un tropu klimata. Bet, kad aiz loga tika manīts tas vējš un tie mākoņi.. Izkāpu. Cilvēki, kas steidzas kur paslēpties. Autobuss uz mājām, kas atiet pēc 10 minūtēm. Bet lai. Līdz brīdīm, kad sāks līt gribu paspēt līdz Daugavai, līdz vietai, kur nav, kur paslēpties. Tilts, vējš un saules griezuma svārki. Zibeņi tumšās debesīs. Pirmās lietus lāses - lielas, stipras un asas. Un tad jau ir sagaidīts cerētais. Un nu var doties uz autoostu. Lietussargs tā arī spītīgi tiek atsāts somā. Arī brīdī, kad sametas auksti. Ja reiz ir, tad līdz galam. Pirksti spēlējas kurpju saitēs. Pēdas pazūd peļķēs. Cilvēki paslēpušies kafejnīcās un nojumēs. Skatieni seko. Galva paceļas tikai vēl augstāk, sejā parādās smaids. -Es jūtu sevi-
Autoostā aiz manis ejot paliek pilienu virtene un pēdas uz grīdas. Tualetes kasierīte uz mani veras lielām acīm. "Labvakar! Ārā līst." Puslitra lietussūdens vieglāka. Salst. Un mākslīgai tējai trūkst sīknaudas. Bet tik smieklīgi vērot cilvēkus, kas ieskrien, dažu lietuslāšu nopilināti un purinās.. Bet vai mani tādu šoferīts ņems? Cilvēku nav. Autobuss un degošas debesis aiz loga. Zvans māmiņai, lai palaiž man karsto ūdeni vannā. Izsilums līdz pirkstu kauliņiem.
Trūkusi. Tā sajūta bija trūkusi, ka ir kaut kas tik varens...