Nogulēju rīta lekciju. Pat neatceros, kā nospiedu modinātāju un novietoju atpakaļ uz plauktiņa. Bet, visa tā rezultātā beidzot varēju aizdoties uz banku pieslēgt kartei i-servisus. Protams, noputrojos ar paraksta vietām, bet tante bij dikti jauka un man viņai vēl rīt jāzvana pateikt savus pases datus, jo šodien šī joka līdzi nebija.

Nesaprotu cilvēkus, kas aiz sevis nevar novākt darbavietu, kam darbalaiks beidzas reizē ar pulksteni. Un tad nu pilnā miskaste un netrīrās drozofilu burkas paliek, viņas laiks beidzies. Priekšnieces atstāto darbu saraksts šodien nepaveicams. Vakarā jau kolēģes nāca meklēt, vai dzīva, ka nerādos ārā no laboratorijas telpas. Finālā tika pateikts, lai cecīlijām nemaz neķeroties klāt, viņas pašas rīt izdarīšot, neesot jau nemaz tik netīras, vadītāja esot uzrakstījusi rakstīšanas pēc. Nesaprotu, kādēļ tāda gūzma. Un par velti gāju šodien veselu stundu klausījos par tām mušām. Instruktāža kā audzēt krievu valodā. Ar savām lauzītajām valodas prasmēm varu sarunāties ar kādu, bet ne jau saprast, kā drozofīlas audzināmas. Tā nu lūk to visu darīs Anna, kura varēja justies jauki pārāka un iekārtot burtnīcu un pateikt, ka viņa to visu izdarīšos. Tikai mēsli gan aiz viņas palika.

Njā, nespēju saprast, kādēļ man šobrīd tur tik daudz kas tiek likts. Vai tādēļ, ka vienīgā no nodaļas ikdienā (pirms pārģērbšanās darba drēbēs) nāku augstpapēžu kurpēs, svārkos un dziļu dekoltē. Bet, nu atvainojiet, ja tā, es mācos un strādāju pietiekami daudz, lai nevienam nebūtu nekāda iemesla man ko pārmest. Un izskatīties/justies sievišķīgai ir manas tiesības. Un es negrasos no tām atteikties.