Lauku darbi zemes zinātnē
Beidzot mājas. Un vecmāmiņai brīdī, kad esmu ciemos, nav iespējams iestāstīt, ka izsalkuma nav.
Atgriežoties Rīgā apjukums uz kuru pusi ir jādodas. Kājas iet nezinot vairs neko. Un somā ģipša paraugi. Un tas akmens ar mazo melno papardīti. Vizlveidīgais iezis sabira putekļos saslāņojoties pa gabaliņiem. Iežu atsegums, karjers, purvs... Saule, vējš un putekļi. Mati sejā un vējā. Uz rokas ar tintes pildspalvu uzzīmēta zila puķīte. Vizbulīšu tur daudz. Zilu, baltu dzeltenu. Jādodas gravā. Pagājušajā pavasarī atradu vietu, kas ziedos bij zila. Biju jau domājusi, ka zilo laiks beidzies, bet nē, viņas bij tieši pilnā plaukumā. Zied visas.
Ķemeru purvā gribu atgriezties. Bez tik daudziem biologiem un steigas. Tā lēni iziet un noskatīties visu to. Tagad tikai tvēru skatus straujā tempā ejot pār laipu.
Deguns saules un vēja kņudināts. Bet vannā jau tek ūdens un somā gozējas zemeņu-piena burbuļbuma. Un, noslinkošu šai naktī un došos tā saldi, saldi pagulēt.