bez piecām minūtēm dzīva
Vēja izpūsta. Bet atkal ir spēks turpināt.
Bet tieši tas bija vajadzīgs. Stihija, kas var valdīt. Apziņa, ka kāds tomēr ir stiprāks... kaut vai tikai vējš...
es varu gaidīt, kādu kas nāks mani savaldīt...
Un karsta tēja no termosa jūras vidū garšo pavisam savādāk...
Ai, nē, man pat nav ko teikt...
Bet ziniet - tomēr laimīga... savā ziņā... un man laimei vajaga tik apbrīnojami maz...
un man patīk pelēkā krāsa, izgāzti koki, akmeņi, pamestas mājas, vējš un nolemtības sajūta...

Un nez, vai cilvēki dusmotos, ja es pilnā sabiedriskajā transportā sāktu pūst ziepju burbuļus?... Vai arī viņi saprastu. Un noticētu. Kopā ar mani.