Šodiena bija tas, kas vajadzīgs. Kaut mazliet.
Uz meistardarbnīcu neaizbraucu. Atļāvu to laiku sev. Man bija pietrūkusi vientulība. Tā arī visu dienu to vien darīju, kā baudīju to, ka esmu viena un bez cilvēkiem un pienākumiem. Bet darbi bija. Atvēru logu, atvilku aizkarus, ielaidu sauli un mušu istabā, sēdēju izlaistā gultā vasaras kleitiņā lotosa pozā, ēdu gaišās rozīnes un lasīju par zemes uzbūvi, izcelšanos un visu pārējo. Un pat mazliet atpūtusies jūtos. Vēl smagākā daļa no vielas stāv priekšā. Ja neuzrakstīšu labi, tad cerības uz automātu nebūs. Bet vispār man ir vienalga. Sajūta, ka mācos ķeksīša pēc. Īstenībā, sajūta ir, ka mācos to, ko nevēlos... ka bija jāizvēlas kāds humanitārs novirziens...
Jāievelk elpa un būtu jādodas gulēt... nākamā nedēļa solās būt smaga. /rūgti/ te nu ir sestdienas vakars... ar svētdienu uz skatu jau par nākamā darba etapa sākšanos... galu galā priekšā darbs, pāris ieskaites, angļu valodas parādu ar gribās atbildēt... Un piektdien vēl Dačuka pirts... Ai, tā nakts man smagi iegriezīs... Ceru, ka tajā vakarā neradīsies doma piedzerties mazliet vairāk iedzert (kontroli zaudēt man nepatīk), jo es taču tik ilgi esmu bijusi laba meitene un nekur neesmu gājusi atpūsties, padejot, pasēdēt...
note to myself noskaidrot, kas tur būs par cilvēkiem, kam kas būs līdzi, jo kā lasu, arī nesshux plāno sev kavalieri... ja es gadīšos vienīgā vienpate, būs jauki. Ai, ceru, ka viss būs normas robežās, bet neko nesolu, man gribas izārdīties... (laikam jau to nevar tagad tā teikt, Dace vēl atsauks savu uzaicinājumu, vai pārējās mani stingri uzmanīs.. :D)

Njā, vispār sviestojos. Nē, laikam dodos gulēt.
Ai, un tik žēl, ka Aerosmith konča laikā nebūšu Rīgas rajonā... Patīk man tās dziesmas.