Pēdējā laikā jūtos it kā planētu gaisā. Nav, kam pieķerties, viss ir zaudējis savu formu, es esmu zaudējusi laiku. Agrie rīti un vēlās nakts stundas, liekas, radījušas savā ziņā to, ko vēlējos, ka man vairs nav laika nekam. Bet arī nespēju iet līdz tai robežai, kad ķermenis sabirst. Un tagad tā visa vietā ir ķīselis. Un no manis turpina gaidīt. Un zinu, ka vēlāk, kad būšu kompānijā, viss būs kārtībā, pēc tam jau viņi neredzēs, cik dārgi man maksā tā negulētā nakts un izklaides, kuras nesniedz baudu, jo liekas tik virsusējas un seklas.
Gribu uz teātri vai operu, vai baletu. Gribu laiku sev.
Bet es negribu domāt.

Tikai vienu bet patiesu vārdu, kurā nesoli man it neko..