sapņoju ar vaļējām acīm un redzu
Sēžu datormācības stundā, kamēr pasniedzēja balss aizvijas nebūtībā gar manām ausīm. Laiku pa laikam uzmetu acis projektoram ar powerpointa prezentāciju, lai piefiksētu, ka zinu tās lietas. Sāksies programmas, kas paredzētas biologiem, pie kurām mēs neesot strādājuši. Vismaz būs kas jauns. Apmeklētas visas nodarbības un laikus nodoti darbi un garentēta automātiskā ieskaite ar 9. Bet es taču varu pacensties. Vai arī izvēlēties un šo kursu neapmeklēt.
Nogurums. No rīta vēl miega pilna, 5:20 noslēdzu modinātāju, lai celtos, pabrokastoju, spītējot salam un slidenām ielām aizgāju līdz pieturai, līdz pie manim nonāca doma, ka jāiemet acis lekciju sarakstā un to, ka tieši šodien pirmā nodarbība nenotiek. Un tā nu čāpoju atpakaļ un priecājos, ka gultu biju pametusi nesaklātu nelielās pagulēšanas dēļ un uz pusotru stundiņu varētu ieslīgt miegā mūzikas pavadībā.
Domāju par savu māmiņu. Par to, ka viņai nepatiktu, ka šodien kāpu mašīnā pie sveša onkuļa. Vienkārši atkal vienatnē salstot pieturā apstājās mašīna, kas piedāvāja aizvest līdz Rīgai. Braucējs bija jauks. Un no mana rajona. Sieva, 7 gadus veca meita, savā laikā strādājis Zviedrijā, Norvēģijā... smiekli un tuvošanās Rīgai ar 110km/h. Jā, varbūt bīstami. Bet savā ziņā man apnicis dzīvot pareizi.